Bioloģiskās pārtikas diena: Vai bioloģisks kartupelis izaug tikai vecmāmiņas dārzā?

Nereti cilvēkiem bioloģiski audzēti produkti asociējas ar audzēšanas pieeju, kurā netiek izmantotas agroķimikālijas. Daļēji tā ir taisnība, taču aizliegums izmantot mākslīgus līdzekļus neataino visu bioloģiskās lauksaimniecības būtību. Tas ir tikai viens no aspektiem šajā nebūt vieglajā saimniekošanas modelī.

LLU Lauksaimniecības fakultātes asociētā profesore Dzidra Kreišmane, kura ikdienā vada lekcijas gan Latvijas, gan ārvalstu studentiem studiju kursā “Bioloģiskā augkopība un dārzkopība”, kā arī kursus bioloģiskajā lauksaimniecībā universitātes Mūžizglītības centrā, skaidro, ka bioloģiskā saimniekošana aptver četrus svarīgus elementus: augsnes auglības uzturēšana, augseka, atbilstošu šķirņu izvēle un profilaktiskie pasākumi.

“Augsnes auglības uzturēšana ir augsnē mītošo mikroorganismu un citu sīko organismu pabarošana. Ja mēs viņiem dosim ēst, viņi čakli strādās un augsnē būs pietiekami daudz organiskās vielas, lai varētu iegūt ražu. Protams, jāsamierinās ar limitētu ražas līmeni, jo ar šādu pieeju nevar sagaidīt ļoti augstas ražas, kādas iegūst konvencionālajā lauksaimniecībā ar minerālmēsliem. Bet šie produkti būs pilnīgi droši bez atliekvielām,” stāsta Dz. Kreišmane.

Profesore skaidro, ka būtiska ir augseka jeb augu maiņa uz lauka un tikpat nozīmīga ir arī atbilstošu šķirņu izvēle, jo bioloģiskajā saimniekošanā piemērotas ir elastīgākas, mazāk prasīgas šķirnes.

“Atslēgvārds bioloģiskajai saimniekošanai ir profilaktiskie pasākumi. Kad vilks ir aitās, tad vairs nevar neko izdarīt. Jāparūpējas par labu, veselīgu sēklas materiālu, atbilstošu augsnes sagatavošanu un apstrādi. Parasti bioloģiskie saimnieki par masveida slimību un kaitēkļu uzbrukumiem nesūdzas, ja vien ir ievērojuši augseku. Protams, ir izņēmuma gadi, kad ir jāpacīnās. Taču nevar vienkārši pateikt – nedrīkst lietot agroķimikālijas. Ko liekam vietā? Svarīgi ir izprast bioloģiskās saimniekošanas būtību, nevis koncentrēties uz šo vienu aizliegumu,” atklāj Dz. Kreišmane.

Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija informē, ka Latvijā bioloģiski sertificētas ir vairāk nekā 4000 zemnieku saimniecību. Tās kopā apsaimnieko gandrīz 300 000 ha zemes, kas ir 15% no lauksaimniecības zemes valstī. Vienā no tām saimnieko Gundars Vīgulis no Varakļānu novada Dzenīšiem, kurš šobrīd studē agronomiju LLU Lauksaimniecības fakultātē un sācis izstrādāt bakalaura darbu par bioloģiski audzētiem kartupeļiem. No bērnības palīdzējis vecākiem saimniekot bioloģiski un nu jau kā gandrīz diplomēts agronoms pats plāno augseku, augsnes apstrādi un daudzus citus darbus. Saimniecības pamatnozares ir graudaugu un kartupeļu audzēšana.

“Daudzi nezina, ka arī bioloģiskajā lauksaimniecībā var izmantot dažādus preparātus un brīnās, ko bioloģiskais saimnieks dara ar miglotāju uz lauka. Gandrīz 95% gadījumu kāds nofotografēs, nofilmēs vai piezvanīs un uzjautās, ko tu tur dari? Tas ir mīts. Mums ir uz lauka ko darīt: ja no augsnes ņem, tad ir jādod arī atpakaļ, lai tā netiktu noplicināta. Ja konvencionālais saimnieks cīnās uz lauka ar kaitēkļiem, kāpēc lai es to nedarītu? Bet es to daru ar saviem preparātiem un dabai draudzīgi, ne tik intensīvi. Protams, 100% es kaitēkļus nevaru ierobežot, bet vairākumu varu. Tas nav lēti, toties ir vajadzīgi. Ļaut izplatīties kaitīgajiem organismiem nav pareizi arī bioloģiskajā saimniekošanā,” skaidro G. Vīgulis.

Lai gan pats atzīst, ka nepārtraukti tiek rēķināts, kā saimniekot izdevīgāk, bioloģiskā lauksaimniecība ir viņa pārliecība. Tā nenes tik lielas ražas kā konvencionālā saimniekošana, taču ir iespējams samērot ekonomisko izdevīgumu ar dabas saglabāšanu.

Gundars Vīgulis nav vienīgais students, kas izvēlējies studijās padziļināt zināšanas par bioloģisko lauksaimniecību. To katru gadu dara aptuveni 20 – 25 studenti, apgūstot studiju kursus “Bioloģiskā augkopība un dārzkopība” un “Bioloģiskā lopkopība”. Savukārt LLU Mūžizglītības centrā profesionālās pilnveides kursus kopš 2013. gada apmeklējuši aptuveni 450 lauksaimnieki.

“Studentu grupas ir ļoti dažādas – no bioloģiskās lauksaimniecības atbalstītājiem un praktizētājiem līdz nopietniem skeptiķiem. Viņi ir kā Latvijas lauku spogulis. Mans kā mācībspēka darbs nav viņus pārliecināt, bet iemācīt kompetenti izvērtēt – vai viņi ir gatavi kļūt par bioloģiskajiem saimniekiem vai nē. Jāsaprot, ka katrs zemnieks jau ir uzņēmies kādas saistības – tehniku iegādes, kredītus, sadarbības partneru līgumus, tirdzniecības vietas. Tas viss viņam būtu jāmaina. Tad rodas jautājums, vai tas ir tā vērts un kāpēc man to darīt? Manuprāt, vieglāk uzsākt bioloģisko saimniekošanu ir jaunajiem zemniekiem, kuriem nav šādu iepriekšēju saistību un kuri nesalīdzina ražu lielumu. Intensīvais lauksaimnieks, kurš līdz šim ir vācis 6-7 tonnu graudu ražu, nav psiholoģiski gatavs nokrist uz 2-3 tonnām,” skaidro Dz. Kreišmane.

Savukārt G. Vīgulis atzīst, ka viņš strādā ar pārliecību, ka izaudzē tīru un dzīvu produktu: “Pieejot pie lauka, varu droši nogaršot to, ko esmu izaudzējis. Zinu, ka nekas slikts nenotiks ne pašam, ne apkārtējiem, ne patērētājiem. Mazāk alerģijas un dažādu citu likstu. Turklāt bioloģiski audzēts kartupelis atšķiras ar izteiktākām garšas īpatnībām”.

Bioloģiskās pārtikas dienā gan asociētā profesore Dz. Kreišmane, gan topošais agronoms G. Vīgulis aicina iedzīvotājus iegādāties vismaz vienu Latvijā audzētu bioloģisku produktu. Tādu tirdzniecības vietās ir gana daudz un uz tiem ir izvietots Eiropas Savienības bioloģiskās lauksaimniecības logotips un/vai Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas logotips. Šādi produkti ir izsekojami un jebkurš patērētājs, sazinoties ar sertificēšanas institūciju, var uzzināt informāciju par konkrētā produkta ražotāju. Tādējādi patērētājs var būt drošs par iegādātās pārtikas izcelsmi.

Foto: ES bioloģiskās lauksaimniecības logotips.