Tehnoloģiju pārneses līkloči jeb kā palīdzēt zināšanām nenoklāties ar putekļu kārtu arhīvā

Līdz ar to stāsts par LLU zinātnieku darbu ir stāsts par zināšanām, kas turpina dzīvot, un pētniekiem, kuri jau 15 gadu garumā, sadarbojoties ar LLU Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļu (TEPEK), rada inovācijas un izstrādā tehnoloģijas, metodikas, un pilnveido ražošanas procesus dažādu nozaru uzņēmumos. Kā noris zinātnieku un uzņēmēju sadarbība LLU un kādi izaicinājumi pārvarami, lai pētījumi nenogulst arhīvos un tiek aktīvi izmantoti tautsaimniecībā, Latvijas Zinātņu akadēmijas laikrakstam "Latvijas Zinātnes Vēstnesis" marta numurā stāsta ilggadēja TEPEK vadītāja Sandra Muižniece – Brasava.

Kā LLU tika izveidota tehnoloģiju pārneses nodaļa?

TEPEK savulaik tika veidota kā daļa no projekta, kurā bija mērķis attīstīt kontaktpunktus uzņēmējiem pie Latvijas lielākajām augstskolām. Šādi astoņi punkti tika veidoti visā Latvijā, viens no tiem – Jelgavā, LLU. Visi domāja, kā būs vai būs turpinājums? Sākotnēji darbi nebija daudz, bet ar laiku uzņēmēju interese pieauga. Sāku vadīt centru uzreiz pēc sava  promocijas darba aizstāvēšanas. Tolaik sapratu, ka neko tādu neesmu darījusi, bet izlēmu pamēģināt. Izlēmu darīt visu praktisko pusi un kolēģes no Projektu daļas kārtoja oficiālos dokumentus un atskaites. Man šķiet, ka tajā brīdī vēl nevienam nebija ticības, ka šis projekts varētu turpināties. Bieži jau ir tā – projekts ir un viss notiek, bet projekts beidzas un ar to saistītās aktivitātes tāpat. Bet šis projekts bija īpašs ar to, ka tam bija turpinājums, turklāt arī tika izsludināts jauns pieteikumu konkurss. Augstskolai tajā bija jādod arī savs līdzfinansējums, ko LLU vienojās darīt, redzot šādas struktūrvienības atdevi. Lai gan brīžiem projektu nosacījumi nebija labvēlīgi, universitāte no tiem neatteicās, redzot, ka uzņēmējiem ir interese un iesāktās sadarbības veiksmīgi turpinājās. Arī šobrīd TEPEK aktivitātes daļēji tiek finansētas no projektiem, daļēji universitāte iegulda savu finansējumu.

Kā praktiski tiek organizēta uzņēmēja sadarbība ar TEPEK?

Kad uzņēmējs nāk pie mums, viņš nedomā primāri par Eiropas struktūrfondu izmantošanu. Viņš nāk ar savu domu un vajadzību, kas nepieciešama uzņēmumam. Viņš atnāk, pasūta pakalpojumu un par tā īstenošanu pats samaksā. Bet ne vienmēr šādas finansiālas iespējas ir uzņēmējam, it īpaši tiem, kuri tikai sāk savu darbību. Tāpēc mēs vienmēr esam meklējuši un piedāvājuši uzņēmējiem aktuālos atbalsta instrumentus – vaučeru programmas, inkubatorus, kompetenču centrus. Mūsu universitātes pirmie veiksmes stāsti – jaunradītie produkti – tika radīti sadarbībā  ar inkubatoriem. Esam sadarbojušies ar inkubatoru tepat Jelgavā, kā arī Vidzemē un Kurzemē, līdz ar to sniedzam atbalstu uzņēmējiem no visas Latvijas. Taču tajos bija nosacījums, ka piedalīties var tikai jaunie uzņēmēji, taču pie mums TEPEK nāca uzņēmēji, kas nav vairs tik jauni. Šajos gadījumos viņi slēdza ar universitāti līgumu un mēs sniedzām pakalpojumus par maksu.

Jau vairākus gadus sadarbojamies ar LIAA un skatāmies, kādu finansējumu katrā gadījumā uzņēmējs var piesaistīt. Sākotnēji dažādi atbalsta instrumenti nebija īpaši draudzīgi uzņēmējam. Piemēram, uzņēmējam bija jāiegulda pašam savs finansējums un mēs kā augstskola bijām pakalpojumu sniedzējs. Taču pēdējos divus gadus,  mainoties vaučeru programmas nosacījumiem, mēs kā universitāte daudz ieguldām no savas puses (85% no kopējās projekta summas), jo LLU dod uzņēmējam sava veida aizdevumu – uzņēmējs iemaksā 15% no finansējuma un pārējo nodrošina augstskola. Šī daļa kļūst par iesaldētajiem līdzekļiem, jo mēs ieguldīto finansējumu atgūstam no LIAA pēc vaučera noslēguma. Kopumā šobrīd LLU veic milzīgus ieguldījumus, lai dotu iespēju uzņēmējiem attīstīties, izmantojot struktūrfondu finansējumu. Ja mēs šo nedarītu, varētu piedāvāt uzņēmējiem tikai pakalpojumu par pilnu samaksu, noslēdzot līgumus.

Daļa uzņēmēju izmanto vaučerus, bet daļa iegulda savu finansējumu?

Jā, slēdzot līgumus. Protams, lai viņi līdz mums nonāktu, viņiem par mums ir jāuzzina. Piedalāmies dažādos uzņēmēju pasākumos un izstādēs, stāstām par iespējām un rādām jau līdz šim paveikto. Šo pasākumu jēga ir iedrošināt uzņēmēju un radīt izpratni, ka mūsu zinātnieki ne tikai rada kaut ko teorētisku, bet arī savā darba gaitā nonāk līdz praktiskiem rezultātiem.

Vai uzņēmējiem ir pieejami citi atbalsta instrumenti?

Mēs, TEPEK, strādājam šobrīd galvenokārt šajos divos virzienos, ko minēju - ar vaučeru programmu un individuālajiem līgumiem. Taču uzņēmējiem ir pieejamas citas sadarbības formas ar universitāti, kurās arī var pretendēt uz dažādu Eiropas Savienības fondu finansējumu. Viena no lielākajām ir Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai Latvijas Lauku attīstības programma 2014.-2020.gadam. Tās ietvaros tiek īstenots pasākums "Sadarbība" un sniegts atbalsts jaunu produktu, metožu, procesu un tehnoloģiju izstrādei, kurā līdzdarbojas gan zinātnieki, gan uzņēmēji. Papildus ir arī citas nozaru programmas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, kuru īstenošanā galvenais nosacījums ir zinātnieka un uzņēmēja sadarbība, kā ietvaros notiek zināšanu un tehnoloģiju pārnese. Šobrīd uzņēmēji ir ļoti aktīvi un paši gatavo projektu pieteikumus, universitātes zinātniekus piesaistot kā partnerus, tādējādi visi kopā risinām konkrētas nozares problēmas, rodam risinājumus un attīstām ražošanu.

Kādi ir galvenie šķēršļi uzņēmēju un zinātnieku sadarbībai?

Zinātnieki un uzņēmēji runā dažādās valodās. Tas bieži ir būtiskākais šķērslis sadarbībai un bija galvenais iemesls, kāpēc savulaik tika izveidoti tehnoloģiju pārneses kontaktpunkti Latvijā. Lai gan abas puses vēlas sasniegt vienu rezultātu, uzņēmēji to vairāk skatās no paša rezultāta viedokļa, bet zinātnieki vienmēr ir gatavi pētīt, pētīt un pētīt, bet punktu procesam ir diezgan  grūti pielikt. Viņiem šķiet, ka, turpinot pētījumu, būs vēl labāks rezultāts un nevar apstāties. Šajā procesā arī mums kā tehnoloģiju pārneses nodaļai ir loma, jo redzam, kurš būtu īstais mirklis, kad konkrētais produkts vai tehnoloģija ir gatava komercializācijai.

Vēl viens aspekts izriet no šiem dažādajiem skatījumiem. Teorētiski process ir šāds – zinātnieks kaut ko rada, produkts ir gatavs komercializācijai un mēs kā universitāte ejam tirgū, lai to piedāvātu. Bet praktiski  bieži situācija ir citādāka. Nozares nepārtraukti attīstās, meklē jaunas iespējas, risina izdzīvošanas jautājumus un mācās. Ja zinātnieks ir radījis kaut ko izteikti teorētisku, attālinātu no konkrētā uzņēmuma specifikas, uzņēmējam par to nav intereses. Veiksmīgi strādā tie sadarbības piemēri, kad uzņēmējs ir izteicis savu vajadzību un vēlmi zinātniekam, gatavs ieguldīt tajā finansējumu un novest produktu līdz plauktam, līdz patērētājam. Iespējams, tas ir vieglāks ceļš. Taču ja zinātnieks ir radījis ko tādu, kā potenciālu nevar saskatīt  uzņēmējs, tad mums nākas daudz laika patērēt pārliecināšanai un skaidrošanai, turklāt rezultātu nevaram garantēt. It īpaši lielie uzņēmēji nepārtraukti pēta tirgu, zina, ko vēlas sasniegt un kur tirgū atrasties, un viņiem jau ir skaidrs, ar kādu produktu sasniegs patērētāju, taču viņiem pietrūkst iespējas to izmēģināt nelielos apjomos, pārbaudīt. Līdz ar to universitāte viņiem ir iespēja produktu pārbaudīt pilotražotnēs un ieviest tirgū. Tas ir klasisks piemērs tā saucamajām mazajām, tūlītējām inovācijām. Protams, mums kā zinātniekiem ir iespēja izstrādāt tā saucamās lielās inovācijas (radikālās inovācijas) – kaut ko būtisku nākotnei, kas būs reāla inovācija pēc 4-5 gadiem vai pat 10 gadiem. Bet tik nozīmīgiem pavērsieniem lielākā daļa uzņēmēju nav gatavi, jo viņi esošajā ierobežojumu situācijā cīnās par izdzīvošanu. Viņi ir vairāk gatavi ieguldīties un ir atvērtāki, ja redz pienesumu, ko var iegūt drīzumā. Lielās inovācijas prasa ļoti būtiskus ieguldījumus iekārtās un cilvēkresursos. Mēs tādas varam piedāvāt, un uzņēmēji ir ieinteresēti, bet, kad viņi sāk rēķināt izmaksas, šis process apstājas un interese noplok. Piemēram, kaņepju piena produkti un proteīna dzērieni šobrīd ir modes lieta, kurai tiek prognozēts  liels potenciāls. Mēs uzņēmējiem, kuri bija atnākuši uz universitāti, izstrādājām tehnoloģiskās līnijas proteīna dzērienu ražošanai jau pirms 7 – 8 gadiem, taču toreiz tie  netika ieviesti, jo tajā brīdī uzņēmējam tie bija pārāk lieli ieguldījumi. Protams, tobrīd tā būtu bijusi ļoti strauja inovācija, jo Latvijā un pat  Baltijā  tādus vēl neviens neražoja. Toties tagad jau izstrādājam šādus produktus veselās sērijās. Vienmēr ir jautājums – ko un kurā brīdī varam paņemt pretī? Tas ir liels izaicinājums. Brīdī, kad šāds pilnībā jauns produkts tiek virzīts tirgū, nav zināms, cik tas veiksmīgi iedzīvosies un tiks pieņemts. Kopumā uzņēmēja spēja ņemt pretī zinātnieka inovāciju ir atkarīga no viņa gatavības riskēt.

Būtisks šķērslis bieži vien arī ir finansējuma avots, kas izmantots tehnoloģiju vai izstrādņu radīšanā. Piemēram, struktūrfondu finansējums ļoti bieži ir liels, līdz ar to gadījumos, ja universitāte vēlas pārdot izsolē izstrādni, kas radīta ar šāda finansējuma palīdzību, tās izmaksas būs augstas. Uzņēmējs, kurš aprēķina, cik viņam šī izstrādne izmaksā un cik viņš varēs iegūt no tās, ļoti bieži saprot, ka tas ir kā pirkt kaķi maisā, jo plānotie ieguvumi ir tikai aptuveni. Mums kā TEPEK šobrīd ir izaicinājums – cik daudz drīkstam atklāt izsoles dalībniekam par tehnoloģiju un cik tomēr nē, lai viņš to neatklāj pilnībā un nezaudē interesi to iegādāties. Es pati strādāju iepakojumu jomā un ļoti labi zinu, ka man par kādu jaunu izstrādni nevajag daudz informācijas, jo pietiek ar vienu teikumu vai frāzi, lai saprastu, kas ir tā inovācija un ko zinātnieks ir izstrādājis. Protams, jābūt spēcīgiem juridiskiem dokumentiem un jācenšas no šādām situācijām izvairīties, bet domāju, ka tas ir izaicinājums visiem tehnoloģiju pārneses centriem – atklāt tik daudz, lai ieinteresētu, bet neatklāt par daudz, lai nepazaudētu. 

Kuru nozaru uzņēmēji biežāk vēršas pie LLU zinātniekiem?

Mūsu populārākā nozare ir pārtikas ražošana, kurai seko lauksaimniecība un kokrūpniecība. Tas ir cieši saistīts ar Latvijas specifiku, tautsaimniecības struktūru, kā arī sabiedrības asociācijām, ko Jelgavā darām. Šobrīd  diezgan daudz strādājam ar tehnoloģiju optimizāciju, lai  taupītu resursus un veidotu bezatlikumu tehnoloģijas. Kad tikko sākām strādāt, daudziem bija aizspriedums, ka šie pārneses centri ir kā sūklis, kas kaut ko atņem - “apēd”. Tāpēc bija ļoti svarīgi pirmie veiksmes stāsti, kas iedrošināja citus un interese pieauga daudz lielākā apjomā, kā arī paaugstinājās ticība šādām aktivitātēm. Turklāt sākotnēji nedroši bija arī zinātnieki, kuriem bija aizdomas, ka kāds viņu ideju nozags. Taču jāsaka tā – kamēr ideja ir tikai ideja, tai nav vērtības un tā nav uzreiz inovācija. Inovācija sākas tajā brīdī, kad tā ir radījusi naudas cirkulāciju, kad ieguldītais sāk nākt atpakaļ. Iespējams, ideja ir zelta vērta, vēl ar pērlēm apbērta, bet ja tā neuzsāk apriti, nekas nenotiek. Bieži vien zinātnieks nav gatavs savu ideju iedot uzņēmējam, jo daļēji viņam ir taisnība – idejas dažreiz tiek izkrāptas. Esam sastapušies  arī ar gadījumiem, kad savstarpējā sadarbība apsīkst pēc tam, kad mūsu radītais produkts sāk veidot naudas apriti. Ja iesaistītās puses mācētu dalīties, tad sadarbības būtu daudz veiksmīgākas.

Pasaulē nozīmīgākas inovācijas parasti ir saistītas ar IT, kas nav izteikti “dzelžietilpīgas”. Ko tas nozīmē? Šādu inovāciju radīšanas procesā nav nepieciešamas ļoti daudz izejvielas un iekārtas procesu  nodrošināšanai. Piemēram, pārtikā gan iekārtas, gan  izejvielas ir nepieciešamas ļoti lielos apmēros, lai radītu kādu produktu. Mums Latvijā pārtika un lauksaimniecība ir tās nozares, kas parasti ir “ejošās”, bet tās nav augsto inovāciju nozares, kas būtu daudz pelnošās. Līdz ar to inovācijas šajās nozarēs nekad nepienesīs tādus miljonus un tik ātri, kādus tās spēj pienest IT nozarē. Šajās nozarēs inovācija veidojas no mazākiem pakāpieniem. Ja skatām, ka inovācijai ir vairāki lēcieni, tad ir lielie soļi, ar kuriem kāpjam uz augšu, bet ir arī mazie pakāpienu  solīši. Mūsu pārstāvētajās nozarēs ir raksturīgi šie mazie soļi, bez krasajām inovācijām. Tām pievienoto vērtību dod gan mūsu pārtikas tehnologi un lauksaimnieki, gan inženieri un programmētāji, īstenojot starpdisciplinārus pētījumus.

Turklāt inovācija ir ne tikai jauns produkts vai tehnoloģija. Inovācija ir arī ražošanas procesa uzlabojums, resursu ietaupīšana. Piemēram, kā saražot tikpat, kā iepriekš, bet patērējot mazāk elektrības? Tā noteikti nebūs manis minētā krasā, lielā inovācija, bet ražojošam uzņēmumam tas ir būtisks ieguvums labklājības paaugstināšanai un  virzībai uz eksportspējīgu produktu.

Vai ir izplatīta prakse, ka nevis uzņēmējs nāk pie zinātnieka, bet otrādi – zinātniekam ir izstrādne un viņš meklē uzņēmēju?

TEPEK pieredzē šī nav bieža prakse. Drīzāk tas notiek kādu zinātnisko projektu ietvaros, kad pētnieki uzrunā uzņēmējus. Zinātnieku darbs ir atkarīgs no projektu finansējuma, un neviens pētījumus neveic kā brīvprātīgo darbu, jo  mūsu zinātnieku  noslodze ir diezgan liela. Ja kādas programmas projektu konkursā ir iecere sadarboties ar uzņēmēju, palīdzēt attīstīt kādu tehnoloģiju vai metodi, tad arī zinātnieks meklē partnerus no nozares. Ļoti bieži tas notiek tādēļ, ka tikai uzņēmējs spēj savā ražošanas vidē nodrošināt pētījumam nepieciešamos apstākļus un iekārtas, jo LLU pārstāvētās nozares ir materiālietilpīgas.

Taču esmu novērojusi citu tendenci saistībā ar maģistrantiem un doktorantiem. Viņi iestājas studijās un jau strādā kādā uzņēmumā, līdz ar to savus pētījumus viņi saista ar konkrētā uzņēmuma problēmām, attīstības iespējām un izstrādā viņiem jaunas tehnoloģijas. Piemēram, šādā veidā manis pārstāvētajā pārtikas nozarē vadītie doktoranti rada inovācijas tādos uzņēmumos kā Balticovo un  Kronis. Savukārt viena  no manām  doktorantēm ir nodibinājusi uzņēmumu Pupuči,  un  turpina  pētīt un attīstīt  jaunus produktus un tehnoloģijas.  Doktorants ir kā zinātnieks, bet viņš jau ir atradis, kur pielietot sava darba rezultātu. Tāpat ir arī maģistranti un doktoranti, kuri savos pētījumos ir attīstījuši jaunas zināšanas un viņi uzņēmējiem nevis piedāvā gatavu produktu vai tehnoloģiju, bet sniedz savas zināšanas un konsultē, tādējādi tās nepaliek kaut kur universitātes arhīvos un tiek piedāvātas uzņēmējiem, kam tās ir nepieciešamas. Bieži vien  mūsu doktoranti un maģistranti dibina arī savus uzņēmumus.

Protams, šie piemēri neataino klasisko zinātnes komercializācijas procesu, kad universitāte pārdod produktu/tehnoloģiju licences un caur tām gūst papildus ienākumus turpmāko pētījumu attīstīšanai. Taču arī šādi tiek nodrošināta zināšanu pārnese un nodrošināta pievienotā vērtība tautsaimniecībai.

Turklāt mēs jau varam radīt tehnoloģiju un pārdot tās licences līgumu, bet jebkura tehnoloģija būs jāievieš uz iekārtām ražošanā. Un ja mēs jau izstrādes laikā būsim palaiduši garām kādus būtiskus faktorus, var gadīties, ka konkrētais uzņēmējs uz savām iekārtām nemaz nevarēs jauno tehnoloģiju vai produktu ieviest. Lai to izdarītu, iespējams, būs jāmaina viss ražošanas process. Jautājums – vai uzņēmēji tam ir gatavi? Ar vaučeru programmu šādu problēmu nav, jo zinātnieks strādā konkrētajam uzņēmējam, atbilstoši viņa vajadzībām un iespējām. Esam sapratuši, ka šajās “mazo solīšu” inovāciju nozarēs šobrīd  šis ir vislabākais un no uzņēmēju puses pieprasītākais risinājums.

Kā darbu ietekmējis pēdējais gads, kad uzņēmējiem ir daudz ierobežojumu?

Zinātniskais darbs turpinās, taču novērojam interesantu tendenci, jo dīkstāvē esošie uzņēmēji meklē jaunas nišas. Diez gan daudz pie universitātes pārtikas zinātniekiem nāk pavāri, kuri krīzes situācijā ir sapratuši, ka ēdināšanas bizness bremzē un plāno to pārveidot uz ražošanas procesiem. Viņi meklē risinājumus, kā to izdarīt un veidot jaunus pārtikas produktus, un mūsu zinātnieki dalās ar zināšanām un izstrādā viņu vajadzībām nelielas izstrādnes. Līdz ar to palīdzam krīzē atrast jaunas iespējas un atsperties tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams.

Pa šiem gadiem esam iestrādājušies, pieradinājuši vidi un “iesildījuši” uzņēmējus, parādot, ka mēs varam sadarboties. Domāju, ka esam apgāzuši aizspriedumu, ka zinātnieki ir tālu no ražošanas procesiem un tos neizprot. To vislabāk apliecina uzņēmēji, ar kuriem mums ir bijuši līgumi, un viņi ir atgriezušies pie mums otrreiz vai pat vairākas reizes. Viņi ir novērtējuši līdzšinējo sadarbību un redz nākotnes sadarbības perspektīvas.

Intervija lasāma arī LZA mājaslapā: https://www.lza.lv/aktualitates/jaunumi/515-vai-zinatnieki-un-uznemeji-runa-dazadas-valodas-sandras-brasavas-muiznieces-pieredze.