Elvijs Brauns savā saimniecībā šopavasar stādīs 20 šķirņu kartupeļus
Pērn par jauno agronomu Elviju Braunu uzzināja gan televīzijas skatītāji, gan laikraksta lasītāji, un gada nogalē viņš saņēma arī LLU komunikācijas balvu "Students var!". Ar ko LLU Lauksaimniecības fakultātes pirmā kursa maģistrants izpelnījies mediju uzmanību? Viņa aizraušanās ir kartupeļu audzēšana, un jau pēc pāris mēnešiem Elvijs savā saimniecībā vagās guldīt iecerējis 20 šķirņu bumbuļus. Tostarp arī krāsainos kartupeļus, ko jaunietis pētīs maģistra darbā. Savukārt, izbarojot vērtīgos, antioksidantiem bagātos krāsainos kartupeļus vistām, arī olas kļūst vērtīgākas. Gan kartupeļu audzēšanu, gan putnkopību Elvijs sauc par vaļaspriekiem, kas viņam ir vienlīdz svarīgi.
Ko kartupeļu audzētājs dara ziemā?
Ziemā kartupeļu audzētājs kā jebkurš lauksaimnieks gatavojas pavasarim, domā par stādīšanu, plāno aptuveno darbu gaitu. Nu jau atpūta ir beigusies.
Kā sākās tava aizraušanās ar kartupeļu audzēšanu?
Pirmsākumi meklējami apmēram 12 gadu vecumā, kad pārcēlos uz pastāvīgu dzīvi laukos toreiz vēl vecvecāku, tagad jau manā saimniecībā. Bija laiks, kad saimniecībā vajadzēja atjaunot kartupeļu sēklas materiālu. Vidusskolā 10. klasē bija jāizvēlas zinātniski pētnieciskā darba tēma. Man ļoti paveicās, pirmkārt, ar darba vadītāju Ingunu Metuzāli un, otrkārt, ar konsultanti Stendes pētniecības centra Sēklkopības daļas vadītāju Lidiju Vojevodu. Sadabūjām 13 dažādu kartupeļu šķirņu, un ar to arī viss sākās.
Tā kā lauki man vienmēr bijuši tuvi un kādreiz nodarbojāmies arī ar lopkopību, domājot par studijām, svārstījos starp veterinārmedicīnu un lauksaimniecību. Veterinārārstu manā pusē, kur ir lielas saimniecības, trūkst, saimniecības apkalpo pieredzējuša gadugājuma speciālisti. Tā kā mana saimniecība nebija tik liela, kartupeļiem bija noteicošā loma lēmumam par labu Lauksaimniecības fakultātei. Taču lauksaimniecības zinātne sniedz daudz plašākas zināšanas.
Cik šķirņu kartupeļu šobrīd audzē?
Kopā šopavasar plānots stādīt 20, septiņas no tām būs krāsaino kartupeļu šķirnes, kuras pētīšu maģistra darbā. Krāsainajām šķirnēm pievērsos jau bakalaura darbā, kur ļoti palīdzēja vadītāja Anda Rūtenberga-Āva. Viņa bija tā, kas iedeva pirmo grūdienu šajā virzienā.
Šogad kartupeļiem plānots atvēlēt hektāru, kas ir 10 tūkstoši kvadrātmetru, pērn tie bija 6000 kvadrātmetru. Ir cilvēki, kas brauc pēc konkrētas šķirnes kartupeļiem. Es arī iepazīstinu cilvēkus ar jaunām šķirnēm, rīkoju degustācijas, lasu lekcijas.
Minēji, ka šogad plāno audzēt 20 šķirņu kartupeļus. Līdz kādam skaitlim tu gribētu nonākt?
Sākās ar 13 šķirnēm, vienu gadu bija mazāk, tad atkal šķirņu skaits pieauga. Nezinu. Ir ļoti grūti strādāt ar tādu daudzumu šķirņu. Šobrīd man ir hektārs, bet, ja platība būtu lielāka, pēc katras šķirnes būtu jāpārtīra viss kombains, un tas būtu ļoti liels darbs. Arī uzglabāt tik daudzas šķirnes ir sarežģīti. Lielaudzētāji audzē, augstākais, trīs. Ir, kas audzē arī sešas, bet tas nozīmē lielu darbu. Ja gribi ar kartupeļu audzēšanu nodarboties komerciāli, tas nav tik vienkārši.
Ko nozīmē krāsainie kartupeļi?
Angliskais nosaukums ir “colored flesh potatoes”. Arī parastajiem kartupeļiem ir krāsa, bet tie netiek pieskaitīti pie krāsainajiem kartupeļiem. Krāsainie kartupeļi ir ar baltu, sarkanu, zilu vai violetu mīkstumu. Sarkanās un violetās krāsas dārzeņos un augļos atrodami vieni no spēcīgākajiem antioksidantiem – antociāni, kas veicina sirds un asinsvadu sistēmas darbību un aizsargā no sirds un asinsvadu slimībām.
Pastāsti vairāk par savu pētniecības virzienu!
Bakalaura darbā pētīju parastos kartupeļus, salīdzināju dažādas šķirnes pēc ražības un citiem rādītājiem. Maģistra darbā plānoju pievērsties tieši krāsainajiem kartupeļiem, noteikt antociānu (pigmenta) daudzumu, kas tos atšķir no parastajiem kartupeļiem.
Vienmēr arī esmu centies stāstīt cilvēkiem, ka kartupeļi ir jāēd, jo tajos ir ļoti daudz vērtīgu vitamīnu, minerālvielu. Pieļauju, ka man tas arī izdodas, jo cilvēki uzticas, zvana, jautā, kādu šķirni labāk izvēlēties, vai tā augs konkrētajā augsnē, kāds ir cietes saturs.
Šodien kartupeļa labās īpašības bieži tiek piemirstas. Daļa cilvēku tos nelieto uzturā, baidoties pieņemties svarā.
Biežāk uzdotais jautājums ir, ar ko saldais kartupelis atšķiras no parastā kartupeļa. Taču tās ir dažādas dzimtas, saldais kartupelis nav kartupelis, tā ir batāte. Kartupeļi organismā pārstrādājas daudz lēnāk, bet, ja cilvēks ir fiziski aktīvs, aptaukošanās viņam nedraud. Protams, ir pētījumi, kas neiesaka ēst kartupeļus pēc 55 gadu vecuma, jo senioru dzīvesveids ir mazkustīgāks. Taču darbspējas vecuma cilvēkiem kartupeļi ir jāēd.
Vai esi domājis par to, ko darīsi pēc maģistrantūras?
Interese par krāsainajiem kartupeļiem, ko pētīšu maģistra darbā, man sākās kā hobijs putnkopības vajadzībām. Izlasīju, ka tajos ir daudz vērtīgu vielu, un nolēmu piedāvāt cilvēkiem vistu olas ar krāsainā kartupeļa vērtīgumu. Vistu barošanā izmanto arī vārītus kartupeļus, tātad – kas vistai uz mēles, tas nonāk arī olā.
Kartupeļi un vistkopība man ir hobiji, kas liekami vienos svaru kausos.
Vai tev ir vēl kāds vaļasprieks?
Es arī vadu pasākumus, dziedu, spēlēju basģitāru, ģitāru, man ļoti patīk mūzika, sportoju. Dažādi mēģinu sevi nodarbināt. Ļoti lielu daļu laika aizņem lauku darbi, tagad arī strādāju uz nepilnu slodzi. Mēģinu vairāk iesaistīties apritē, runājot ar saimniekiem un uzstājoties semināros, lasot lekcijas.
Pastāsti vairāk par šīm lekcijām!
Līdz šim lekcijas esmu lasījis tautas namos, skolās, Latvijas Lauku konsultāciju centra birojos, lekcija plānota arī Kārļa Ulmaņa muzejā “Pikšas”. Mans mērķis vienmēr ir bijis un, domāju, arī būs ar dažādām kartupeļu šķirnēm iepazīstināt mazdārziņu īpašniekus. Lielie audzētāji, domāju, ir vairāk informēti, viņi apmeklē dažādus seminārus. Mazdārziņos gadu no gada cilvēki audzē vienu un to pašu, vairojas kaitīgie organismi. Ļoti bieži nākas runāt par slimībām, kas kartupeļiem kā nakteņu dzimtas augiem var būt kopīgas ar citiem tās pašas dzimtas pārstāvjiem, piemēriem, tomātiem, kas aug turpat. Kartupeļu stādījumi Latvijā samazinās. Tas varētu būt saistīts ar to, ka šķirnes tiek uzlabotas un nepieciešama mazāka platība, lai sasniegtu to pašu rezultātu.
Vai gribētu izveidot pats savu šķirni?
Esmu par to domājis, bet tad man vajadzētu strādāt pētniecības iestādē. Tie ir Priekuļi, es dzīvoju Lubes pagastā, kas atrodas starp Talsiem un Roju – tuvāk Rojai, jūrai. Tas būtu ļoti liels gabals, ko braukāt. Esmu domājis, ka mājās varētu izveidot mazu ataudzējumu staciju, varbūt laika gaitā izdosies.
Lai izveidotu šķirni, ir nepieciešams ilgs un pacietīgs darbs, taču nav garantijas, ka izdosies. Vai ka tā būs vajadzīga un ar nozīmīgu cietes saturu, garšu vai bumbuļa izmēru. To ir grūti paredzēt. Selekcionāri man šķiet nedaudz tādi iluzionisti, kuriem jāmāk paredzēt nākotni.
