Mēs jau zinām, ko tu teiksi: “Beautiful!” Jeb kādi esam?
1841. gadā vēsturnieks un ģeogrāfs Georgs Kols savā grāmatā “Vāckrievu Baltijas jūras provinces jeb dabas un tautu dzīve Kurzemē, Līvzemē un Igaunijā”* par latviešiem rakstīja, ka viņi kopš daudziem simtiem gadu ir klusa, dzejiska un miermīlīga arāju un ganu tauta, kura dzīvo izklaidus un mēģina visas lietas paši izdarīt – bijuši paši sev arhitekti, skroderi un galdnieki, un tādēļ tie nekad nav izveidojuši savas cunftes un ģildes. Katrs ir vēlējies dzīvot pa savam prātam savā saimniecībā. Taču pēc dabas latvieši ir pretimnākoši, draudzīgi, atklāti un viesmīlīgi, un, ja kāds svešinieks gadījuma pēc pie viņiem viesosies, tas visas šīs īpašības augstākā mērā pie viņiem atradīs. Kas ir mainījies kopš 19. gadsimta? Kā latviešu tautu šobrīd redz ārzemnieki?
Bērnībā pasaku vietā skan vecmāmiņas stāsti par dzimteni
Annie Taggart ir dzimusi ASV, nelielā pilsētiņā netālu no Ņujorkas, bet šobrīd studē LLU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātē 2. kursā bakalaura studiju programmā “Organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģija”. Lai gan viņa ieguva labu stipendiju studijām Amerikā, Annie izvēlējās Latviju, jo tā ir vieta, no kurienes nāk viņas saknes. “Mani vecvecāki no mammas puses ir latvieši. Es uzaugu, klausoties skaistus stāstus par Latviju, ko caurvija skumjas un ilgas pēc savas zemes. Vecmāmiņa sākotnēji dzīvoja Liepājā, kur ģimenei bija saimniecība, un viņa bieži atminējās, kā vectēvs mēdza spēlēt kokli, bet viņas vecmāmiņa tajā laikā šuva,” stāsta Annie. Kad meitenes vecmāmiņai bija pieci gadi, viņa ar ģimeni emigrēja uz Vāciju un tālāk uz Ameriku, jo uzzināja, ka ģimene ir iekļauta “sarakstā” – izvešanai uz Sibīriju. Līdzīgs stāsts ir arī meitenes vectētiņam, kurš Amerikā iepazinās ar viņas omīti. “Pēc daudziem gadiem vecmāmiņa vienu reizi atbrauca uz Latviju, kur satikās ar savu māsīcu. Tas bija emocionāli grūti, bet vienlaikus saviļņojoši. Vectētiņš gan ne reizi nav vēlējies atbraukt, jo vēlas atmiņā paturēt Latviju tādu, kāda tā bija, kad viņš aizbrauca. Bet man vienmēr ir bijis sapnis atbraukt un dzīvot Latvijā,” stāsta Annie.
Kokles spēle ierakstīta dzimtas kokā
Annie vecvecāki bija ļoti stingri attiecībā uz bērnu audzināšanu, viņi vēlējās savām abām meitām nodot latviskas vērtības un kultūras tradīcijas. Tāpēc meitenes ik svētdienu gāja latviešu skolā, katru gadu devās uz latviešu vasaras nometnēm un mājās viņām bija stingri aizliegts runāt angļu valodā. “Kad mana mamma bija jauna, viņa ļoti gribēja būt “normāla” amerikāniete. Saziņā viņa dažkārt lietoja jocīgus vārdus, piemēram, vārda ‘lidosta’ vietā teica ‘lidlauks’, dažkārt radīja arī jaunvārdus – ‘delfīna’ vietā ‘dolfīns’. Taču tagad viņa ļoti novērtē savu latvisko mantojumu,” stāsta studente. Mamma viņai ir uzticējusi īpašu uzdevums – atvest jaunu kokli, kura ir izgatavota Latvijā. Viņa strādā par mūzikas skolotāju un no bērnības spēlē kokli. Lai gan Annie ir vēl divi vecāki brāļi, viņa ir vienīgā ģimenē, kura meklē savas saknes Latvijā un šobrīd formē dokumentus, lai iegūtu Latvijas pilsonību. Kam viņai tas vajadzīgs? “Tā ir daļa no manis, Latvija – tās ir manas saknes,” saka Annie.
It kā tie paši koki un zāle, bet daudz dzeltenāki un skaistāki
Pirmo reizi Latvijā Annie ieradās, kad viņai bija 14 gadu – kopā ar jauniešiem no Amerikas Latviešu biedrības. “Rīgā, braucot ar autobusu pāri Daugavai, es izkusu… Tik laimīga tajā brīdī es biju. Nebiju domājusi, ka būšu tādā sajūsmā par Latviju. Pieķēru sevi pie domas, ka es mīlu visu, ko redzu, kamēr pārējie grupas biedri par mani smējās. Viens puisis teica: “Nesaki, ko tu domā, jo mēs tāpat zinām, ko tu teiksi… Te ir tik skaisti!”” Annie smejas, atceroties savu pirmo braucienu uz Latviju. “Daba ir atšķirīga, arī tās krāsas. It kā daudzi augi ir tie paši, kas aug arī Amerikā, bet krāsas ir citas – zāle ir dzeltenāka, tumšais tonis vairāk līdzinās oranžajam. Amerikā viss ir pelēkāks,” viņa stāsta. Šobrīd jauniete ir redzējusi daudz vairāk nekā tikai galvaspilsētu. “Man ļoti patīk Kuldīga – Ventas rumba un vecpilsēta. Tur dzīvo manas vecmāmiņas māsīca ar ģimeni, pie kuras vairākkārt esmu ciemojusies. Tāpat ļoti skaista ir Liepāja, Ventspils, Daugavpils, bet Rīga šķiet ļoti atšķirīga no pārējās Latvijas – gan kultūra, gan kopējā pilsētas elpa ir savādāka,” domā Annie.
Atbraucot jau studēt uz Latviju, jauniete bija pārsteigta ne vien par skaisto dabu, bet arī par pārtiku, proti, ka gatavie produkti šeit ir dārgāki, nekā neapstrādātie. “Amerikā ir otrādāk – ir ļoti lieli apjomi ar gatavo pārtiku jeb pusfabrikātiem, un tie maksā mazāk, tāpēc ir daudz lētāk ēst neveselīgi. Priecājos, ka Latvijā var pirkt dārzeņus un gatavot tos pats,” saka Annie. Taču ēst gatavošana meitenei ir jaunatklāta pasaule. Sākotnēji viņa bija pārsteigta, ka, lai gan universitātē ir studentu ēdnīca, studenti gatavo diezgan daudz paši. “Amerikā uzreiz samaksā par trīs maltītēm dienā un principā pašam vispār nav jāgatavo. Kad atbraucu uz Latviju, domāju: “Ārprāc, ko es ēdīšu? Es taču nemāku gatavot!” atzīst Annie, kura pamazām apguvusi ēst gatavošanas prasmes.
Latvija – cerību zeme un mājas, kur atgriezties
Tā kā meitene nāk no mazas pilsētiņas Amerikā, kas gan izmēru ziņā varētu būt līdzvērtīga Jelgavai, tomēr attiecības starp cilvēkiem tajā ir daudz ciešākas nekā Jelgavā – cilvēki viens otru sveicina un pazīst. “Latvieši vispirms ir jāiepazīst un tad var redzēt, cik ļoti draudzīgi, izpalīdzīgi, ieinteresēti un labsirdīgi viņi ir. Arī Amerikā cilvēki ir laipni, jo īpaši pret saviem viesiem, bet es nedomāju, ka jebkad sasniegšu tādu līmeni kā to prot darīt cilvēki šeit,” saka Annie. Attiecībā uz latviešiem viņa ir arī novērojusi, ka par savām jūtām cilvēki runā nelabprāt un palīdzību otram prasa reti, taču tajā pašā laikā ir izpalīdzīgi pret citiem, jo īpaši, ja jūt, ka kādam ļoti vajadzīgs atbalsts. “Es ļoti cienu savus mācībspēkus, kuri dara daudz vairāk nekā paredz viņu tiešie pienākumi. Viņi rūpējas, lai es justos ērti un labi, lai esmu šeit laimīga. Es to ļoti novērtēju,” saka studente. Acīmredzot Latvijā ir kas tāds, ko latvieši paši nemaz neapjauš, jo studenti vēlas šeit atgriezties atkal un atkal. “Vairāki Erasmus studenti, ar kuriem iepazinos pirmajā semestrī, ir atgriezušies Latvijā, viens no viņiem, piemēram, šobrīd ir praksē,” stāsta studente. Iespējams, tas ir tāpēc, ka Latvija ir ne vien skaista valsts, bet šeit ir vieta izaugsmei. “Latvijai ir liels potenciāls – dabas bagātības un gudri cilvēki, kuri ir spējīgi radīt jaunas idejas un veidot nākotni. Šeit ir tik daudz lielu cerību,” ir pārliecināta Annie, kura Latviju sauc par savām mājām.
* No “Ilustrētā pasaules vēsture”, Novembris 2017 (118), 40. lpp.
