Jaunā veterinārārste Aija Mālniece: Vairāk jāstrādā ar galvu, nevis jānodarbojas ar govju cilāšanu
Veterinārārsta profesija mūsdienās iekarojusi popularitāti un par dzīvnieku ārstiem vēlas kļūt aizvien vairāk jauniešu. Katru gadu LLU Veterinārmedicīnas fakultātē tiek uzņemti vismaz 80 studētgribētāju. Interesanti, ka liela daļa no viņiem vēlāk specializējas mazo dzīvnieku ārstniecībā un savas darbavietas iegūst mazo dzīvnieku klīnikās. Taču lielo un lauksaimniecības dzīvnieku ārstniecībai pievēršas mazākā daļa absolventu, lai gan viņi darba tirgū ir ne mazāk pieprasīti kā mīļdzīvnieku ārsti.
Darbs ar govīm, aitām u.c. lauksaimniecības dzīvniekiem ir LLU Veterinārmedicīnas fakultātes absolventes un nu jau arī lektores Aijas Mālnieces ikdiena. Ieguvusi Jelgavā veterinārmedicīnas izglītību un gadu strādājusi internatūrā Beļģijā, šobrīd ir praktizējoša veterinārārste LLU Lauksaimniecības dzīvnieku klīnikā. Savas zināšanas un pieredzi Aija nodod arī veterinārmedicīnas studentiem, kuri viņas vadībā iepazīst klīnisko diagnostiku un govju iekšķīgās slimības.
Ko dari Lauksaimniecības dzīvnieku klīnikā?
Visu – esmu ķirurgs, terapeits, dežurants. Strādājam ar govīm, aitām, kazām, pat alpakām un kamieļiem. Aitu skaits Latvijā kāpj un pieprasījums pēc veterinārmedicīnas speciālistiem pieaug. Man ir tikpat daudz izsaukumu uz aitu gadījumiem, kā uz govīm. Papildus ir arī jauna aizraušanās – putni, kuru ārstniecību vēlamies Jelgavā vairāk attīstīt.Tā kā mums ir iespēja dzīvnieku ārstēt klīnikā, varam ilgāku laiku viņu novērot vai arī veikt procedūras, kurām ir nepieciešami sterilāki un tīrāki apstākļi. Dzīvnieku stacionēšana, ārstēšana, diagnostika, rentgens, operācijas ir pakalpojumi, kurus īstenojam uz vietas, bet to visu varam veikt arī izbraukumos, jo mums ir portatīvs rentgens, sonogrāfs un citi instrumenti.
Kas motivē tevi – jaunu sievieti – strādāt tieši ar lauksaimniecības dzīvniekiem?
Es pieļauju domu, ka tas ir izaicinājums. Turklāt man arī patīk strādāt izbraukumos, jo tu vienmēr esi ceļā, dabā, citos cilvēkos, vietās un vidēs. Visu laiku varu no tā iedvesmoties, mācīties un izprast dažādas situācijas. Tā ir iespēja arī braucot redzēt saullēktus, saulrietus, meža zvērus un visādus brīnumus. Ja runā par pašu dzīvnieku, tad govis un aitas manā izpratnē ir ļoti neaizsargātas un man par viņām ir jārūpējas. Man pašai mājās ir divi suņi un kaķi, un viņi man arī patīk, bet medicīnas jomā vairāk “pievelk” lauksaimniecības dzīvnieki, nekā mazo dzīvnieku un viņu saimnieku ārstēšana.
Tad tu esi viena no retajām, kas izvēlējusies lielos dzīvniekus, nevis mazos?
Jā, visi gandrīz aiziet uz mazajiem dzīvniekiem. Protams, viens no iemesliem ir tāds, ka viņiem patīk mazie dzīvnieki, bet otrs – bieži veterinārārsts ir spiests strādāt jauktajā praksē vai pārkvalificēties uz mazajiem dzīvniekiem, jo tur ir lielāka klientūra. Visiem ir mazie dzīvnieki un visi viņus ārstē, lutina un baro.
Govs nepieder katram latvietim, bet mazie sunīši un kaķīši gan ir katram otrajam.
Jā, tā tas ir. Turklāt mazie dzīvnieki neprasa tik ļoti lielu fizisku darbu. Nenoliegšu, ka lielie dzīvnieki prasa fizisku piepūli. Lai gan ir vairāk jāsāk strādāt ar galvu un veikt profilaksi, nevis tikai nodarboties ar govju cilāšanu un valstīšanu.
Saprotu, ka tu arī brauc izsaukuma vizītēs?
Jā, un tiešām ir tā, ka jebkurā diennakts laikā var piezvanīt. Nemelošu, ka šādi zvani ir ļoti bieži, bet ir gadījies, ka zvana Jāņos, es esmu izbraukusi uz Vidzemes pusi, bet man zvana no Jelgavas rajona. Ir jābrauc! Visi dusmojas, bet tu kāp iekšā mašīnā un brauc 2 stundas. Tāpat ir bijuši arī vēli vakari. Parasti tie visi ir akūti gadījumi, visbiežāk nepieciešama dzemdību palīdzība –jāveic ķeizargriezieni vai strauji pasliktinās stāvoklis piena triekas ietekmē.
Ķeizargriezienu veic tajā vidē, kur dzīvnieks atrodas?
Jā. Ķeizargriezienu, tāpat kā jebkura veida ķirurģiju atgremotājiem var veikt vidē, kurā viņš ir. Protams, ja ir iespējams ievest atsevišķā telpā, kur nestaigā citi dzīvnieki, ir maksimāli tīrāks un mušas nelido, tad tas ir jādara. Principā lauksaimniecības dzīvnieku ķirurģija notiek fermās. Govis ir ļoti elastīgas šajā ziņā un viņas to pacieš. Mazos dzīvniekus ir grūti operēt daļēji sterilos apstākļos, bet lauksaimniecības dzīvniekiem ir fizioloģiskas aizsargspējas un viņu organisma specifikas dēļ rezistence pret infekcijām ir augstāka. Tas gan nenozīmē, ka var mēslainām rokām līst vēdera dobumā. Noteikti nē! Jāstrādā maksimāli tīri un sterili.
Kad savulaik domāji par studijām, tas bija liels jautājums vai jau konkrēti zināji par veterinārmedicīnu?
Tas bija liels jautājums. Nezināju, ko darīšu tālāk līdz pat 12. klasei. Pēc 9. klases nekur negāju, jo nezināju, ko gribu darīt, tāpēc aizgāju uz vispārējo vidusskolu. 12. klasē domāju, ka iešu uz biologiem, ķīmiķiem, ģeogrāfiem vai farmakologiem. Bet, izlasot veterinārmedicīnas studiju programmu, sapratu, ka tajā ir gandrīz viss, ko gribu. Tad es ļoti ātri izlēmu. Tas bija kā klikšķis! Parasti, kad visiem jautā, kāpēc atnāci studēt veterinārmedicīnu, viņi atbild, ka mīlot dzīvniekus vai ko līdzīgu. Man bija pavisam savādāk. Es neatnācu tādēļ, ka mīlu dzīvniekus. Es atnācu, jo man patīk dabaszinātnes.
Kad beidzu studijas, mani ļoti mērķtiecīgi “ievirzīja” fakultātē un piedāvāja pasniedzēja asistenta darbu un doktorantūras studijas. Man ir svarīgi strādāt kāda mistiska mērķa vārdā. Mūsu gadījumā tā ir izglītība. Tas ir kā aicinājums. Protams, reizēm ej mājās un dusmojies, ka esi tik vēlu, darba daudz, promocijas darbu nevar pabeigt, bet, kad aizej atkal pie studentiem, viss ir labi.
Informācija par LLU Lauksaimniecības dzīvnieku klīniku un tās piedāvājumu: http://www.vk.llu.lv/lv/lauksaimniecibas-dzivnieku-klinika
