Lauksaimniecības augstākā izglītība ir labs pamats nākotnei arī pilsētniekiem

Viņa ceļš pretī augstākajam zinātniskajam grādam sākās pirms vairāk kā 15 gadiem, kad, vēlēdamies iegūt agronoma izglītību, iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē ar mērķi studēt lauksaimniecību, un noslēgsies šajā ziemā, kad viņš, visticamāk, kļūs par pirmo lauksaimniecības zinātnieku Latvijā, kuram izdevies apkopot tik fundamentālus un plašus pētījumus par ziemas rapša audzēšanu.  Oskars šobrīd ar ģimeni dzīvo Jelgavā, taču zinātne nav viņa pamatnodarbošanās, jo darbadienās viņš ir Augkopības nodaļas vadītājs Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā, bet brīvajā laikā palīdz tēvam zemnieku saimniecībā.

Kā savulaik nonācāt līdz lauksaimniecībai?

Dzīvojām Zaļeniekos. Esmu riktīgs zemgalnieks. Tēvs, kā jau visi 90-tajos gados, sāka kaut ko attīstīt “no nulles”. Es augu tajā saimniecībā, un arī saimniecība auga. Tā arī interese par studijām radās. Vēlāk bija vieglāk studēt, jo saikne ar realitāti un laukiem jau bija. Šobrīd ir doma nedaudz vairāk saimniecībā darboties un pamazām ar gadiem atgriezties atpakaļ uz saimniecību.

LLU Lauksaimniecības fakultātē ir daudz jauniešu, kuri nāk no lauku reģioniem un kuru vecākiem ir saimniecības. Ja ir doma atgriezties laukos un pārņemt vecāku saimniecību, iesaku nesteigties un neatgriezties uzreiz pēc studijām. Ja ir iespēja 10-20 gadus nozarē citās jomās strādāt, tad kopējo bildi var redzēt plašāk. Šāda kombinācija, kāda ir man un šobrīd jau daudziem, ir ļoti laba. Es to savulaik mērķtiecīgi darīju. Zināju, ka atgriezīšos, bet pēc vairākiem gadiem. Pieskatīju, lai saimniecība attīstās un ir ko pārņemt pēc tiem gadiem, jo par vistu ir jārūpējas, lai viņa pēc tam dētu zelta oliņas (smejas). Bakalaurs ir tikai pamats, bet tas ir jāieliek labs. Fakultātē tam ir visas iespējas.

Vai visu laiku, kopš sāki studēt, tavs tēvs strādāja pats?

Jā, bet šobrīd jau kaut kādas lietas viņš grib nodot manā pārziņā. Saimniecībā ir aptuveni 650 ha. Zemgalē tā uzskatāma par knapi vidēju saimniecību, bet var jau kaut ko pelnīt un attīstīties. Nodarbojamies ar kviešu, rapša un pupu audzēšanu.

Kā studijās veicās?

Man gāja viegli. Iestājos LLU Lauksaimniecības fakultātē uzreiz pēc vidusskolas – Jelgavas Valsts ģimnāzijas -, kas ir ļoti laba skola. Teicamnieks nebiju, bet mācījos normāli. Līdz ar to augstskolā tie “lielie” priekšmeti – fizika, ķīmija – bija ļoti viegli. Jutos tā, it kā visu tikai atkārtotu. Ja normāli mācies vidusskolā, ar šiem priekšmetiem nav nekādu problēmu.

Studijas bija interesantas, it īpaši, ja lauksaimniecība interesē, ir saikne ar saimniecību, tad ir iespēja visu laiku domāt līdzi un ir forši brīžos, kad saproti, ka vari kaut ko jaunu iemācīties. Es studēju agronomos laukkopības specializācijā, kurā bija mazas studentu grupas, tāpēc kā studenti turējāmies kopā un viens otram palīdzējām. Absolvējām universitāti kā viena komanda. Parasti nācām kopā “kojās” un visi kopīgi arī mācījāmies. Protams, katrs beidzām ar dažādām sekmēm, bet beidzām.

Kā ir ar jaunieti – pilsētnieku, kuram saimniecība nav? Vai ieteiktu studēt lauksaimniecību?

Katram ir jāizdomā, ko grib darīt pēc gadiem desmit, piecpadsmit vai divdesmit. Tas ir galvenais! Un ja kaut nedaudz skolas laikā ir patikusi bioloģija vai kaut kas ar augiem, tad noteikti iesaku to darīt. Turklāt nav jau daudz alternatīvu Latvijā – vai nu LLU Meža vai Lauksaimniecības fakultāte. Ja pēc tam arī grib palikt pilsētā, ar lauksaimnieka izglītību varēs tur atrast darbu, jo ir ļoti daudz ar lauksaimniecību saistītas institūcijas, kas visas atrodas pilsētā – ministrijas, pārvaldes, dienesti, pētniecības centri. Nav obligāti jāmīl zeme, lai studētu lauksaimniecību.

Bet ja grib darīt kaut ko laukos, tad lauksaimniecības studijas Jelgavā ir ļoti labs pamats. Ja bakalaura studiju laikā saglabājas interese, tad jāiet tālāk uz maģistrantūru, jo ar bakalauru ir par maz. Bakalaurs ir pamats, kurā parāda visas iespējamās lauksaimniecības jomas. Ir iespēja “iebāzt degunu” gan agroķīmijā, gan tehnoloģijās, bet maģistrā jau var vairāk specializēties. Turklāt ja ir interese par agronomiju, varu teikt, ka jau studiju laikā darba devēji iepazīst studentus, jo mēs – agronomi – Latvijā esam samērā neliels pulciņš un līdz ar to pēc absolvēšanas visi viens otru pazīst un topošais darba devējs jau ir zināms.

Kas motivēja pašu pēc maģistrantūras aiziet doktorantūrā?

Tajā laikā strādāju Vecaucē, kur universitāte un zinātne ir ļoti tuva. Tas šķita pilnīgi dabiski. Doktorantūra gan ir piemērota pārsvarā tiem, kuri vēlas strādāt zinātnē, jo tā ir milzīga nozare, kurā pēc tam var atrast darbu – universitātē vai pētniecības institūtos visā Latvijā. Lai gan man pašam viss nedaudz iestrēga, lēmumu iegūt doktora grādu nenožēloju. Doktora grāds ir gals. Citu zinātnisko grādu vairs nav. Ja cilvēks jau maģistrantūrā jūt, ka patīk veikt pētījumus, ir svešvalodas zināšanas un arī nozares teorētiskās zināšanas, tad doktorantūra ir pareizais ceļš. Protams, ja zinātne interesē vairāk, nekā nozare un ražošana.

Kāpēc ziemas rapsis?

Jau maģistrantūrā sāku pētījumus par ziemas rapsi, doktorantūrā turpināju iesākto. Interesēja tā augšana, attīstība atkarībā no dažādiem sējas laikiem, izsējas normām un citām fundamentālām lietām, kas raksturīgas kultūraugiem. Tieši tās zināšanas, kas Latvijā saistībā ar rapsi trūkst. Nevis “augstā zinātne”, bet pamatlietas, kā pareizi izaudzēt, nepieļaut kļūdas. Lai gan pamatlietas jau visiem it kā zināmas, bet pētījumu laikā atklājās daudz kas jauns. Četrus gadus veicu izmēģinājumus LLU Mācību un pētījumu saimniecībā “Vecauce”.

Kādi secinājumi par ziemas rapsi – vai Latvijā to vajag audzēt?

Jā, protams, vajag un tas ir jādara, jo rapsis ir ļoti labs kultūraugs augu maiņai. Kad novāc rapsi, nākamajā gadā labi aug kvieši, kas ir pamatkultūraugs Zemgalē. Bet zemniekam ir jābūt uzmanīgam ar sējas termiņiem un jāsaprot – kurā laikā labāk sēt.

Vai lauksaimnieki Latvijā ziemas rapsi grib audzēt?

Audzēt grib, Kurzemē un Zemgalē ir mazāki riski un tas labi aug, bet Vidzemē un Latgalē ziemas ir bargākas, jo ziemas ir viskritiskākās šim kultūraugam. Lai gan šobrīd vērojamas labas sekmes arī šajos reģionos, jo saimnieki ir iemācījušies to audzēt. Potenciāls vēl ir liels, taču arvien vairāk maija vidū redzam dzeltenos laukus. Rapsis ir ienesīgs kultūraugs, un zemniekam ir labi ienākumi no rapša, ja to izdodas izaudzēt.

Vai Latvijā pirms jums jau kāds ir pētījis ziemas rapša audzēšanu?

Manā izpratnē pats fundaments ir sējas laiks un izsējas normas, ko arī pētīju. Pirms tam ir bijuši dažādi pētījumi par atsevišķiem kaitēkļiem, slimībām, to ierobežošanu. “Pieskārieni” ir bijuši, bet šis ir pirmais tāds lielāks pētījums. Protams, jāatceras, ka tas noticis tikai vienā vietā. To vajadzētu turpināt, jo vērojama zemnieku interese. It īpaši redzēt vizuāli rapšus vasarā, kad var salīdzināt, kādi izskatās sējumi, kuri iesēti agri vai vēlu. Vizuālais ir ļoti pamācošs, jo zinātnisku publikāciju varbūt izlasa konsultants, bet zemniekam vairāk interesē apskatīties, kā tas aug uz lauka.