Saruna ar LBTU rektora amata kandidāti Irinu Arhipovu

Lana Janmere (L.J.): Augstākās izglītības pārvaldības modelis pēdējo gadu laikā piedzīvojis būtiskas pārmaiņas. Viena no tām ir kārtība, kā augstskolās tiek izvēlēts rektors. Ja savulaik rektoru izvirzīja fakultāšu kolektīvi no universitātes iekšienes, šobrīd tas ir atklāts konkurss, kurā pretendenti paši piesakās. Ja reiz, atbildot uz jautājumu, kāpēc pretendē uz rektora amatu, varēja slēpties aiz pieticīgiem argumentiem, ka kolektīvs ir uzticējies un ka tā nolēmuši kolēģi vai viņi pat pārliecinājuši to darīt, šodien tas ir vairāk individuāls, nevis kolektīvs process un katra pretendenta daudz apzinātāks lēmums. Turklāt gribētu teikt, ka ļoti drosmīgs lēmums, jo jūs to pieņēmāt, nezinot, kāds varētu būt universitātes kolektīva atbalsts. Līdz ar to sākšu ar pašu svarīgāko jautājumu: kāpēc izlēmāt piedalīties rektora amata konkursā?

Irina Arhipova (I.A.): Jautājums ir absolūti korekts, jo šobrīd ir principiāla atšķirība starp iepriekšējo un pašreizējo modeli. Ja kandidātu kādreiz virzīja fakultāte, viņam jau bija kāda zināma drošības sajūta par atbalstu, gandarījums un uzticības mandāts no kolektīva, kas viņu virzīja. Protams, arī tā nebija 100% garantija, ka tiksi ievēlēts. Šobrīd rektora amatam varēja pieteikties jebkurš un viņu izvērtēja Nominācijas komisija, tālāk izvirzot tos kandidātus, kuri atbilst nosacījumiem. Mani pamudināja pieteikties vairāki faktori. Pirmkārt, tā ir mana atbildība par darbu, kuru daru. Jau nepilnus piecus gadus esmu zinātņu prorektora amatā un izjūtu atbildību par universitātes attīstību. Otrkārt, man ir izpratne par izaicinājumiem, kas sagaida universitāti un kurus ir nepieciešams pārvarēt. Tuvāko piecu gadu laikā ir ļoti daudz izaicinājumu augstākajai izglītībai un zinātnei Latvijā. Mūsu universitātei ir vitāli svarīgi nostiprināt zinātnes universitātes statusu, tāpēc atbildība par šiem procesiem un arī to dziļa izpratne ir galvenie iemesli, kāpēc pieteicos rektora amata konkursā. Papildus ir arī trešais faktors un tā ir vēlme sekmīgi pabeigt visas uzsāktās iniciatīvas, kas nodrošinās universitātes attīstību. Protams, cilvēkiem nereti gribas, lai nāk jaunas vēsmas un idejas. Tas ir normāli. Taču ir jābūt arī pēctecībai un jaunām idejām, jauniem spēkiem ar to ir jābūt līdzsvarā. Ja ir absolūti kardinālas izmaiņas, kas, piemēram, matemātikā ir standartnovirze no vidējā, tas nenozīmē, ka novirze būs uz pozitīvo pusi. Tā var būt novirze arī uz negatīvo pusi. Lai šos riskus mazinātu, kā jau minēju, visam ir jābūt līdzsvarā.

L.J. Kuras no savām personības iezīmēm un profesionālajām kompetencēm uzskatāt par noderīgām, lai pildītu rektora amata pienākumus?

I.A. Šeit vēlos nedaudz atskatīties uz savu līdzšinējo pieredzi, kas arī norāda uz manām personībās iezīmēm un kompetencēm. No 2002. gada līdz 2008. gadam biju Informācijas tehnoloģiju fakultātes dekāne, ko izveidoja profesors Pēteris Rivža. Tā bija nesen dibināta un viss bija jāsāk pilnībā no jauna. Organizēju fakultātes studiju, zinātnisko un finansiālo  darbu, izveidojām maģistra un doktora studiju programmas, nodrošinājām visu izlaiduma procesu jaunajiem absolventiem. Turklāt notika fakultātes telpu rekonstrukcija un bija jānodrošina saimniecisko procesu nepārtrauktība. Nākamais manas profesionālās attīstības posms saistīts ar Izglītības un zinātnes ministriju. Brīdī, kad fakultātē visi procesi bija nostabilizējušies un sistēma izveidota, sapratu, ka tāds mierīgais posms un izaicinājumu temps ir garlaicīgs. Piekritu vadīt ministrijā Zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju departamentu. Finansiāli es biju zaudētāja, bet man bija svarīgs izaicinājums un darbs pavisam citā vidē, kas pavēra globālāku skatu uz augstāko izglītību, zinātni un inovācijām. Kontakti, ko tajā laikā izveidoju, un pieredze, ko ieguvu, ir nenovērtējami. Turklāt tobrīd sākās finanšu krīze. Mums nācās par 50% samazināt finansējumu zinātnei. Jebkurš var iedomāties, ko tas nozīmēja ne tikai finansiāli, bet arī emocionāli un administratīvi. Kaut gan bija šāds fons, mēs apstiprinājām Zinātniskās darbības pamatnostādnes konkrētajam periodam, prioritāros zinātnes virzienus, valsts pētījumu programmas un pirmo reizi izveidojām valsts nozīmes pētniecības centrus. Ja runājam par pārmaiņu vadīšanu, tad definīcija skan šādi – process, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu organizācijas vēlamos izmaiņu rezultātus, lai mazinātu izmaiņu radītās negatīvās blakus ietekmes. Līdz ar to es pilnībā nodarbojos ar izmaiņu radīto negatīvo blakus ietekmju mazināšanu, turklāt ne vienas fakultātes, bet visas valsts ietvaros. Manas kompetences krīzes pārvarēšanā nostiprinājās tieši šajā periodā. Ja tu mazini budžetu par 50%, neviens labus vārdus par to nepateiks. Toties mums izdevās izveidot normālu dialogu ar zinātniskajām institūcijām un bijām kā vienota komanda. Man ir prieks, ka ir kolēģi, kuri atbalsta ne tikai tad, kad ir labi, bet arī tad, kad nav tik labi.

Nākamais manas profesionālās darbības izrāviens bija kļūšana par universitātes Konventa priekšsēdi. Bija jārisina diskusija par universitātes attīstību un arī tās nosaukumu. Tas bija karsts jautājums, taču manā vadībā izdevās atrast kompromisu. Sākotnēji universitātes nosaukumu nomainījām starptautiskajā vidē un tad vēlāk 2022. gadā nāca arī lēmums par tā maiņu latviešu valodā. Jautājumā, kurā šķita, ka nav iespējams nekāds kompromiss, tomēr atradām ceļu.

Pašreizējais posms ir zinātņu prorektora amats. Man ir tāda sajūta, ka strādāt krīzes situācijās, ir mana sūtība. Pirmā gada laikā jau bija jānovada zinātnes starptautiskā akreditācija, turklāt sākās Covid-19 krīze. Man šķiet, ka cilvēki to jau ir aizmirsuši, bet zinātnes izvērtēšana notika 2020. gada beigās, kad mūs skāra visi ierobežojumi. Turklāt tie turpinājās vēl divus gadus. Principā līdz 2022. gada vidum atradāmies pilnīgā krīzes situācijā, taču esam panākuši zinātnes universitātes statusu un noteikuši zinātnes specializācijas virzienus, kā arī izstrādāts Konsolidācijas plāns, Attīstības stratēģija un īstenota reorganizācija. Ja man ir viedoklis par kādu jautājumu, nav nozīmes tam, cik tas ir nepopulārs, es no tā virzīšanas neatsakos. Jautājumā par fakultāšu konsolidāciju nevienā mirklī neizvairījos no tās īstenošanas un atbalstīju rektori, skaidrojot šī lēmuma ieguvumus. Es neesmu konjunktūras cilvēks. Nedaru tikai to, kas man ir izdevīgi. Uzskatu, ja tas ir vajadzīgs, tad darīšu to arī tad, ja tas man personīgi var atmaksāties negatīvā nozīmē. Ja tu mēģināsi pielāgoties situācijai, tas agrāk vai vēlāk tev atspēlēsies. Labāk ir turēt savu pozīciju. Kaut gan apkārtējiem tas var nepatikt, toties ir skaidri spēles nosacījumi un viņi zina, ko no manis var sagaidīt.

Ja skatāmies universitātes attīstību, zinātniskie rezultāti mums šobrīd ir ļoti labi, cilvēki ir motivēti, pieaudzis ir arī valsts finansējums zinātnei. Esam veiksmīgi īstenojuši vairākas digitalizācijas iniciatīvas, arī studējošo biznesa prasmju veicināšanas projektu, uzsākta sadarbība ar zinātnes universitātēm SIA "UniLab" ietvaros, kas vērsts uz komercializācijas vienotā atbalsta izveidi. Šobrīd sākam arī EIT Food projekta realizāciju. Viss iet uz to, ka veidojam spēcīgu universitāti kā zināšanu un inovāciju centru.

Rezumējot manas kompetences, varu teikt, ka pirmā no tām ir spēja pieņemt lēmumus krīzes situācijās, nenovelt atbildību uz citu darbinieku pleciem un uzņemties atbildību. Uzskatu, ka nav jācīnās ar sekām, bet jāmeklē problēmas cēloņi un jāvada riski. Man ir praktiska pieredze stratēģiskajā pārvaldības procesu un pārmaiņu vadībā, augstākās izglītības un zinātnes valsts politikas īstenošanas jomā. Īpaši vēlos uzsvērt, ka man ir nemainīga un vienlīdzīga attieksme pret darbiniekiem, neņemot vērā viņu un manu ieņemamo amatu. Vienalga, vai esmu profesore, departamenta direktore vai dekāne, mana attieksme no tā nemainās. Ceru, ka kolēģi to izjūt. Man vienmēr ir vēlme iedziļināties problēmas būtībā, sistematizēt to un piedāvāt risinājumu. Lai gan nereti tas ir grūti, cenšos vienmēr noturēt pozitīvu attieksmi un izveidot radošu atmosfēru darba vietā, kā arī sniegt atbalstu darbiniekiem.

L.J. Kāda bija LBTU, kad jūs tajā ienācāt? Kādā statusā? Kas tobrīd jums bija svarīgi? Kas motivēja attīstīt profesionālo karjeru augstskolā, nevis citur?

I.A. Esmu dzimusi Jelgavā. Kad bija jāpieņem lēmums par studijām, zināju, ka man ir ļoti svarīga matemātika un tās studijas ļoti augstā līmenī, tāpēc izvēlējos studijas Maskavas Valsts universitātē un esmu matemātiķis. Kad pabeidzu universitāti, atgriezos mājās un sāku strādāt tepat Jelgavas pilī, kur atradās Augstākā republikāniskā rūpnieciskā kompleksa vadīšanas skola. Paralēli no 1991. gada sāku darbu kā pasniedzēja arī universitātes Informātikas institūtā (iepriekš katedra), ko izveidoja prof. Pēteris Rivža. Ar laiku kļuvu par docenti, arī par Zinātnes daļas vadītāju un pēc tam jau fakultātes dekāni. Ienācu universitātē  darbinieka statusā. Kāpēc man bija tāda izvēle? Universitātē ir akadēmiskā brīvība un ir iespēja veidot dažādas karjeras – gan pedagoģisko, gan zinātnisko, gan administratīvo. Var specializēties jebkurā virzienā un vienmēr ir jaunas zināšanas, jaunas kompetences, radošs kolektīvs un studenti apkārt. Šīs lietas mani motivēja veidot karjeru universitātē, nevis ārpus tās.

L.J. LBTU identitāte pēdējās desmitgades laikā būtiski mainījusies un mums no vienas nozares universitātes ir izdevies izaugt par daudznozaru universitāti. Dažāda vecuma un nacionalitātes studētgribētājiem piedāvājam vairāk nekā 50 studiju programmas, esam nostiprinājuši zinātnes universitātes statusu un pilnveidojuši studiju un pētniecības vidi. Turklāt esam vienīgā zinātnes universitāte Latvijā, kas atrodas ārpus Rīgas. Jūs to visu neesat vērojusi no malas, bet esat bijusi iesaistīta un sniegusi savu ieguldījumu gan kā Konventa priekšsēde un zinātņu prorektore, gan profesore un pētniece. Kādas jūs redzat universitātes spēcīgākās puses, sasniegumus, ar ko varam lepoties?

I.A. Tā ir mūsu universitātes stratēģiskā specializācija, jo mēs esam vienīgie Latvijā, kas specializējas lauksaimniecības, veterinārajās un meža zinātnēs, turklāt mums ir izteikts mijiedarbības efekts un sinerģija, ko radām kopā ar inženierzinātnēm un sociālajām zinātnēm. Mēs esam specializējušies, bet nevis šauri tikai biozinātņu jomās. Mums ir unikāla kombinācija, kas dod pievienoto vērtību un kas nav citām universitātēm. Piemēram, ja skatām tikai pārtikas tehnoloģijas un informācijas tehnoloģiju ieguldījumu, tieši sinerģijā ar šīm inženierzinātnēm lauksaimniecības, veterinārās un meža zinātnes spēj dot īpašu produktu. Ja skatām vienas veselības konceptu, tās nav tikai veterinārās zinātnes mūsu gadījumā vai ja skatām bioloģisko daudzveidību, tas neskar tikai lauksaimniecību vai meža zinātnes. Arī bioekonomikas koncepts atklāj ļoti daudzveidīgu mūsu zinātnieku pārstāvēto nozaru loku. Kā tāds praktisks piemērs ir nezāļu ravēšanas robots Weedbot jeb Ronin, kura radīšanā spēkus apvienoja lauksaimniecības, inženieru un IT virzienu mācībspēki. Arī kolēģi no IT virziena, kuri strādā kopā ar starptautiskajiem partneriem un, piemēram, veido futūristiskos bišu stropus, ir apliecinājums mūsu universitātes lielajam potenciālam starpdisciplinaritātes nodrošināšanā. Tāpat LASAM prognozēšanas modelis, kas tapis mūsu universitātē sociālo zinātņu virziena zinātnieku vadībā, bet aptver dažādu nozaru pārstāvjus. To izmanto arī Zemkopības ministrija klimata pārmaiņu vadības scenāriju modelēšanā, lai pārstāvētu Latvijas intereses Eiropas Savienības līmenī.

Visi šie piemēri apliecina, ka mūsu unikalitāte ir saistīta ar spēcīgu komandas darbu, kurā apvienotas inženierzinātnes, sociālās un biozinātnes. Līdz ar to, ja skatām Latvijas Viedās specializācijas jomas, izteiktāk strādājam zināšanu ietilpīgā bioekonomikā, bet mēs kā universitāte sniedzam ieguldījumu visās. Ja skatām projektus, kurus kā universitāte esam iesnieguši Eiropas programmā Apvārsnis un kuri ir apstiprināti, tie korelē ar šiem galvenajiem klāsteriem – pārtiku, bioekonomiku, dabas resursiem, lauksaimniecību, vidi, klimatu, enerģētiku un mobilitāti.

L.J. Savā rektora amata kandidāta stratēģiskajā redzējumā esat minējusi dažādas prioritātes, kam veltītu savu uzmanību kā rektore. Tomēr kādus darbus uzskatāt kā svarīgākos, kas turpmākajos gados jāpaveic, lai universitāte ne vien saglabātu pašreizējo statusu, bet turpinātu attīstīties? Kas ir jūsu top 5 prioritātes?

I.A. Pirmkārt, mūsu universitātei kā zinātnes universitātei ir jāizveido ekosistēma stratēģiskās specializācijas jomās kā vienots ietvars universitātes pārraudzībā un vadībā mērķtiecīgi strādājošo institūciju kopumam. Tas minēts arī Augstskolu likumā un nosaka, ka stratēģiskās specializācijas jomās universitātei ir jānosaka tonis un pulss virzienam, kuru mēs ejam un kāpēc to darām. Te ir runa par uzņēmumiem, biedrībām, zinātniskām institūcijām jeb ekosistēmu tās plašākajā nozīmē. No šī tālāk izriet otra manas darbības prioritāte, ka mums ir sekmīgi jāintegrējas starptautiskajā zinātnisko universitāšu ekosistēmā. Tur mums ir jābūt kā līdzvērtīgam un pilnvērtīgam partnerim, nodrošinot zinātniskās pētniecības izcilību, inovācijas kapacitāti, augstas kvalitātes studijas un ekselenci universitātes pārvaldībā. Mēs esam konkrētus rādītājus noteikuši stratēģijā un kvantitatīvi tie izmērāmi ar starptautisko reitingu palīdzību.

Trešā prioritāte ir universitāte kā zināšanu un inovācijas centrs Latvijas viedās specializācijas stratēģiskajās jomās, kur mēs koncentrējam savu pētniecisko kapacitāti un radām vidi inovācijas attīstībai un pētniecības rezultātu komercializācijai. Viens no mūsu karogiem ir EIT Food projekts, veidosim arī studējošo biznesa inkubatoru, kā arī jau manis minētā darbība zinātnes universitāšu inkubatorā UniLab. Tie visi ir ceļi un instrumenti, kas mums palīdzēs to sasniegt.

Ceturtā prioritāte ir efektīva un moderna universitātes pārvaldība, kas sevī ietver arī jautājumus par īpašumiem un pārvaldības procesu pilnveidi. Savukārt mana piektā prioritāte ir pētniecības un studiju vides un pārvaldības procesu digitalizācija, kas šobrīd ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa.

L.J. Covid-19 pandēmijas laikā jebkura izglītības iestāde tika "iemesta" digitalizācijas upē un mācījās peldēt. Šobrīd LBTU jau peld meistarīgi, universitātes stratēģijā digitālo tehnoloģiju pielietošana un integrēšana ir viena no darbības prioritātēm, tostarp ir izveidots Digitalizācijas pārvaldības attīstības plāns. Kādus digitālo tehnoloģiju radītos ieguvumus jūs saskatāt universitātes studentiem, zinātniekiem, darbiniekiem un mūsu sadarbības partneriem un kas būtu vēl jāstiprina? Ar kādiem izaicinājumiem mums kā augstākās izglītības iestādei turpmākajos gados būs jāsaskaras un kādus risinājumus tajos redzat?

I.A. Atbilstoši Digitalizācijas pārvaldības attīstības plānam jau esam īstenojuši digitalizācijas iniciatīvas studiju procesa pilnveidei kopā ar virkni partneriem no citām augstskolām. To uztveru kā sākumu turpmākajām aktivitātēm. Ja runājam par studiju procesu, viena no vērtīgākajām lietām, ko esam ieviesuši un kas ir jāattīsta, ir studējošo digitālo prasmju vērtēšanas sistēma. Redzam, ka studenti ļoti labi orientējas sociālajos tīklos, bet kad nonāk līdz programmēšanai vai kādam citam nopietnākam tehnoloģiju izmantojumam, rezultāti ir ļoti vāji. Šīs manis minētās sistēmas ieviešana mums var nodrošināt personalizētu studentu kompetenču pilnveidi. Nākamais jautājums, ar kuru jau esam iesākuši strādāt, ir hibrīdizglītības ieviešana. Tās nav attālinātās studijas, bet gan risinājums, kad pasniedzējs ar daļu no saviem studentiem atrodas vienā telpā, bet daļa pieslēdzas no citām vietām vai klasēm. Lai veicinātu klātbūtnes efektu, kameras seko katrai pasniedzēja kustībai un visas aktivitātes notiek interaktīvi. Tas paver elastību studiju organizācijā un ļauj studentiem būt klātesošiem nodarbībās, kuras dažādu privātu iemeslu dēļ viņi nevar apmeklēt klātienē. Turklāt tādējādi varam veidot arī starpaugstskolu kursus. Studijas kļūst pieejamākas un tiek nodrošināta personalizēta mācīšanās. Protams, parādās virkne izaicinājumu. Attālinātu pārbaudījumu veikšanas un zināšanu pārbaudes tehnoloģijas ieviešana, mācību satura personalizācija un tai nepieciešamā jebkuru citu prasmju novērtēšanas sistēma, IT drošības sistēmu pilnveide. Apzināti šeit nerunāju par tehnoloģijām kā tādām, bet par to pielietojumu, tāpēc arī neminu mākslīgo intelektu. Mākslīgais intelekts ir tehnoloģija, kas radīta, lai atrisinātu noformulētu problēmu. Cilvēka vietā mākslīgais intelekts neko neizdarīs. Tās nav zāles, kas derēs visām slimībām.

Kopumā redzu, ka digitalizācija balstīs atvērtas universitātes ideju. Piemēram, mēs nevaram nodrošināt augsta līmeņa profesorus visās jomās, it īpaši doktorantūras līmenī, līdz ar to doktorants savu finansējumu varētu izmantot kursu apguvē citās universitātēs, nemaz nedodoties uz tām un netērējot būtisku finansējuma daļu mobilitātei, bet gan pētījumiem. Papildus digitalizācijas jomā turpināsim digitālās identitātes atpazīstamības veicināšanu, Fundamentālās bibliotēkas resursu digitalizāciju, kā arī mūsu universitātes studentu kartes iniciatīvas attīstīšanu, dodot iespēju studentiem būt atpazīstamiem visās Eiropas universitātēs, kā arī piekļūt to resursiem. Nākotnē tā, iespējams, vairs pat nebūs karte, bet gan lietotne vai kāds cits risinājums.

Savukārt zinātniskās darbības digitalizācijas viena no iniciatīvām, kas šobrīd tiek uzsākta un kas būs jāturpina, ir datu kuratoru ieviešana, kas tiek koordinēta caur Augstākās izglītības un zinātnes koplietošanas pakalpojumu centru, kura veidotāji mēs esam. Datu kuratori nodrošinās mūsu pētniecisko datu sistematizēšanu un atvērto pieeju jebkura pētījuma datiem, kas iegūti, izmantojot publisko finansējumu. Regulējums jau to nosaka, bet publiskošanas standartizācija vēl atpaliek un datu kuratoru risinājums to palīdzēs īstenot.

Universitāte ir arī dalībnieks EDIH (Eiropas digitālās inovācijas centrs) Latvijā, kas fokusējas uz jaunu digitālo produktu un pakalpojumu radīšanu, kas paredzēti komercializācijai, sniedzot konsultāciju pakalpojumus uzņēmumiem. Mēs kā zinātnieki sniedzam savu ieguldījumu un palīdzam radīt digitālās inovācijas uzņēmumiem.

L.J. Universitātei ir ļoti plašs sadarbības tīkls ar dažādām iesaistītajām pusēm – nozaru uzņēmēji, publiskās pārvaldes institūcijas, zinātnieku un studējošo asociācijas, sabiedriskās organizācijas. Ar daļu no tām jums jau ir bijusi sadarbība kā zinātņu prorektorei. Kādas sadarbības jūs kā rektore gribētu īpaši stiprināt? Kādus ieguvumus tas nestu gan universitātei, gan sabiedrībai?

I.A. Šis jautājums ir cieši saistīts ar zinātnes universitātes ekosistēmu. Mums ir noteikts, ka zinātnes universitāte veido ekosistēmu, kura balstīta zinātniskās darbības izcilībā un kuras ietvaros tiek nodrošināta zināšanu radīšana un uzkrāšana, kā arī pārnese sabiedrībā, inovāciju jaunrade, jaunu zinātņietilpīgu uzņēmumu veidošana, sabiedrības iesaiste un vērtību aktualizēšana, pakalpojumu sniegšana universitātes stratēģiskās specializācijas jomās, veidojot biedrību, nodibinājumu, komercsabiedrību, zinātnisko institūciju, izglītības iestāžu un citu subjektu vienotu ietvaru kā universitātes vadībā un pārvaldībā mērķtiecīgi strādājošu institūciju kopumu. Tātad mums būs ne tikai jānosaka tonis, ko jau minēju iepriekš, bet arī jāpārnes sabiedrībā zināšanas, inovācijas, jāveido jauni uzņēmumi un jāiesaista sabiedrība, kā arī jāsniedz jauni pakalpojumi. Vairāk akcents jāliek uz komercializāciju un visu sabiedrību, nevis tikai atsevišķiem partneriem. Jāstrādā visos virzienos, taču inovāciju radīšana un pārnese šobrīd būs galvenā prioritāte.

L.J. Eiropas Zaļais kurss un ar to saistītās politikas iniciatīvas lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, enerģētikā, pārtikas ražošanā un citās nozarēs pieprasa jaunas pieejas un domāšanu. Nozaru pārstāvji nav vienisprātis ar politikas veidotājiem un īstenotājiem ne vien Latvijā, bet visā Eiropā. Nesen redzējām lauksaimnieku un mežsaimniekus protestus. LBTU zinātnieki ir bijuši būtisks atbalsts, lai nodrošinātu nacionālā līmenī datos balstītu publiskās pārvaldes lēmumu pieņemšanu un palīdzētu ražotājiem risināt dažādus izaicinājumus. Kā jūs vērtējat universitātes lomu šajos procesos? Kas mums būtu jādara vairāk vai savādāk, lai salāgotu gan ekonomiskās, gan sociālās un vides vajadzības?

I.A. Ja mēs runājam par universitātes līdzšinējo pieredzi klimata politikas īstenošanā un attīstībā, varu akcentēt vairākas lietas. Mēs strādājam ar valsts deleģēto funkciju īstenošanu, tai skaitā siltumnīcefekta gāzu emisiju piesaistes jomā un veicam emisiju aprēķinus par lauksaimniecības sektoru, uzturam Latvijas lauksaimniecības sektoru analīzes modeli, lai prognozētu nozares attīstības rādītājus un novērtētu sociālekonomiskās klimata politikas ietekmes, vērtējam meliorācijas ietekmi, analizējam lauksaimniecības dzīvnieku radītās emisijas. Īstenojam pētījumus un vācam datus par pielāgošanos klimata pārmaiņām, gaisa un ūdens kvalitāti, kā arī īstenojam zemes funkciju novērtējumu un meža resursu apsaimniekošanas plānošanu. Politiskā līmenī mūsu universitātes pētnieki ir iesaistīti priekšlikumu sniegšanā Nacionālās enerģētikas un klimata plānam 2030. gadam, kā arī piedalās Klimata un enerģētikas ministrijas konsultatīvajās padomēs. Vienā no tām esmu personīgi iesaistīta un esmu ministra vietniece klimata un enerģētikas izglītības un zinātnes jautājumos. Mums ir ne tikai zinātniski pētnieciskā darbība, bet arī iesaiste politikas veidošanā. Eiropas mērķis ir līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti un emisiju samazināšanu par 55% līdz 2030. gadam. Rodas jautājums, kā to izdarīt valstiskā līmenī un arī pašvaldību līmenī. Ministrija saprot, ka visiem lēmumiem ir jābūt datos balstītiem. Nav pieļaujams, ka ekonomiskā darbība tiek apturēta, jo tādā gadījumā labuma nebūs nevienam. Iedzīvotāji paši uz sevi neattiecina valstiskus lēmumus, viņi grib zināt konkrēti, kas viņiem draud individuālā līmenī. Līdz ar to jebkuram lēmumam valstiskā līmenī ir jābūt skaidri novadītam līdz pēdējam posmam un ar skaidrojumu, ko tas nozīmē. Cilvēki saprot ierobežojumus, ja viņi redz no tā ieguvumus. Tāpēc šeit zinātnieku loma ir ļoti būtiska – ja vēlamies sasniegt kādu mērķi, vispirms situācija ir jāmodelē un jāsaprot visas iespējamās sekas, iespējamās sinerģijas ar citiem rādītājiem un tikai pēc tam varam pieņemt lēmumu.  Atvērto datu pieeju šajā gadījumā redzu kā ieguvumu, jo ar modelēšanas rezultātiem varēs iepazīties ikviens sabiedrības loceklis un dati būs pieejami visiem.

L.J. Kāda ir jūsu vīzija par universitāti pēc 5 gadiem jūsu vadībā? Kāda tā būs?

I.A. Man ļoti patīk vīzija, kādu ir izveidojusi Eiropas universitāšu asociācija. Tā ir konkrēta – augstskolas bez sienām 2030. Augstskolas būs atvērtas, pārveidojošas, pārnacionālas, ilgtspējīgas, daudzveidīgas un iesaistītas, spēcīgas, autonomas un atbildīgas. Precīzi tādu redzu nākotnē LBTU. Prioritātes, kas jāīsteno, lai to sasniegtu: akadēmiskās karjeras ceļu reformēšana, starpdisciplinaritāte un personīgās / sabiedrības iesaistes stiprināšana. Augstskola ir vieta, kur mēs veidojam savu sabiedrību - ko iemācām, kā to pasniedzam, kā kopā strādājam, kā radām savstarpēju sadarbību, kā sadarbojamies ar citiem kolēģiem. Mūsu nākotnes redzējums būs tieši tāds, kādu to paši veidosim. Redzu, ka esam ieviesuši jauno doktorantūras skolas modeli, tenūru, kas pulcē ap sevi jaunos zinātniekus, attīstījuši sniegumā balstītu personāla motivācijas sistēmu, mums ir konkurētspējīgs intelektuālais potenciāls viedās specializācijas jomās, radām inovācijas un tās komercializējam. Paralēli sagaidu, ka pēc 5 gadiem jau būs pilnībā ieviests institucionālais finansējums augstskolām Latvijā, akadēmiskās karjeras modeļa ietvars, cikliskā institucionālā akreditācija. Turklāt šajā visā ir svarīgi atcerēties, ka mūsu universitāte ir kultūrizglītības un nacionālās identitātes attīstības centrs, ko visu esam stiprinājuši, lai sniegtu nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības attīstībā un saliedētībā. Kultūras dimensija ir neatņemama sastāvdaļa un bez tās mēs kā universitāte un sabiedrība uz priekšu netiksim. Tā nosaka mūsu unikalitāti.

L.J. Prāta vētras dziesmā "Mana dziesma" pirmie vārdi ir "Kad dators izslēgts un telefons kluss…". Kas pēc šiem vārdiem seko Irinas dziesmā? Kas jums ļauj atgūt spēkus jauniem darbiem un gūt enerģiju ārpus darba vides?

I.A. Man enerģiju ļauj atgūt ģimene un klasiskā mūzika. Ģimene ir mans atbalsts. Ja nav ģimenes atbalsta, tad es neredzu jēgu arī darbā. Savukārt klasiskā mūzika dod mieru, noskaņojumu un izpratni, ka viss dzīvē atkārtojas cikliski, tikai nedaudz citā kontekstā. Viss jaunais ir jau sen pateikts, tikai mainījušies akcenti. Turklāt visiem zināms, ka klasiskā mūzika cieši korelē ar matemātiku. Tas ir zinātniski pierādīts, turklāt arī mana personīgā pieredze to apliecina. Kad studēju, visas meitenes, kuras studēja matemātiku, bija iepriekš absolvējušas mūzikas skolu. Tāda biju arī es, esmu beigusi klavieru klasi, turklāt visi manas ģimenes locekļi ir mācījušies mūzikas skolā un visiem matemātika nesagādā problēmas.

L.J. Vai šobrīd vēl spēlējat klavieres?

I.A. Nē, man mājās vairs nav klavieru, taču es tās "spēlēju" citā veidā. Visi ģimenes locekļi ir izgājuši manu apmācību klavieru spēlēšanas prasmju apguvē. Absolūti visi!