Promocijas darbā pēta ābeļu hlorotiskās lapu plankumainības vīrusa daudzveidību Latvijā un atveseļošanās iespējas
Jūnija izskaņā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Lauksaimniecības fakultātē promocijas darbu "Ābeļu hlorotiskās lapu plankumainības vīrusa epidemioloģija un ģenētiskā daudzveidība Latvijā un augļkoku atveseļošanas iespējas" aizstāvēja Neda Zuļģe, iegūstot zinātnes doktora grādu zinātnes doktors lauksaimniecības, meža un veterinārās zinātnēs.
Promocijas darba mērķis ir noteikt ābeļu hlorotiskās lapu plankumainības vīrusa (ACLSV) izplatību Latvijā un tā ģenētisko daudzveidību, noskaidrot vīrusa ietekmi uz augļu koku attīstību un ražu, kā arī izvērtēt termoterapijas efektivitāti augļu koku atveseļošanā.
"Ābeļu hlorotiskās lapu plankumainības vīrusam ir plaša sastopamība daudzās pasaules valstīs, kā arī samērā plašs ekonomiski nozīmīgu saimniekaugu loks. Tas inficē ne tikai ābeles, bumbieres, plūmes un ķiršus, bet ir konstatēts arī daudziem citiem Rosaceae dzimtas augļu kokiem un dekoratīvajiem augiem, kurus arvien plašāk izmanto apzaļumošanā, vai arī tiem ir pieaugoša nozīme augļkopības nozarē. Lai gan vienīgais zināmais vīrusa transmisijas veids ir veģetatīvā pavairošana, tā klātbūtne ir konstatēta arī vairākās savvaļas sugās. Latvijā iepriekšējos pētījumos veiktās standarta šķirņu un klona potcelmu pārbaudes, pielietojot dubultās acošanas metodi uz indikatoraugiem, liecināja, ka 66,7% no visiem pārbaudītajiem kokiem ir inficēti ar latento vīrusu komplekso infekciju – ACLSV, ASGV un ASPV. Daudzi Malinae augi (Amelanchier × spicata, Crataegus spp., Malus spp.) nekontrolēti izplatās savvaļā un kļuvuši par invazīvajiem svešzemju augiem. Tāpēc ir svarīgi apzināt arī savvaļā augošos vīrusa saimniekaugus, kuri var būt potenciālie infekcijas avoti. Vīrusa izpēte savvaļas augos var ļaut noskaidrot, vai eksistē cits vīrusa transmisijas veids, bez veģetatīvās pavairošanas, un vai vīruss izplatās arī savvaļā. Šobrīd nav zināms, cik plaši ACLSV ir izplatīts augļu dārzos, vai tas ir sastopams arī savvaļā augošajos Rosaceae dzimtas augos un vai pastāv starp saimniekaugiem atšķirīgi vīrusa genotipi. Latvijā līdz šim nav ieviesta atveseļota stādmateriāla aprites sistēma, kas izslēgtu inficēta materiāla izmantošanu jaunu augļu dārzu ierīkošanā un ļautu paaugstināt ražas potenciālu. Jauktas vīrusu infekcijas gadījumā ražas daudzums var samazināties līdz pat 60%, bet nav zināms vai ACLSV, bez citu vīrusu klātbūtnes, arī negatīvi ietekmē ābeļu veģetatīvo augšanu un ražas daudzumu un cik būtiski tas spēj ietekmēt Latvijā audzētās šķirnes. Lai ierobežotu vīrusslimību izplatību un iegūtu veselu vīrusbrīvu stādāmo materiālu, sākotnēji ir nepieciešams izveidot atveseļotu mātes augu kolekciju, kuru tālāk varētu izmantot pavairošanā un jaunu augļu dārzu ierīkošanā," savā promocijas darbā stāsta jaunā zinātniece.
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tika veikti vairāki uzdevumi - noteikta ACLSV izplatība Latvijas novados, ābeļu, bumbieru un plūmju stādījumos, saistībā ar audzēto šķirņu un potcelmu sortimentu, raksturota ACLSV ģenētiskā daudzveidība un ģenētiskie tipi ābeļu, bumbieru un plūmju izolātiem, izvērtēta ACLSV ietekmi uz augļu koku augšanu un ražu, kā arī noskaidrota termoterapijas efektivitāte augļu koku atveseļošanā saistībā ar viena vai vairāku vīrusu klātbūtni augos.
Promocijas darba zinātniskā vadītājas: Dr.habil.agr. Ināra Turka un Ph.D. Inga Moročko-Bičevska (ORCID: https://orcid.org/0000-0003-1148-2909).
Saskaņā ar vienošanos ar autoru pēc aizstāvēšanas promocijas darba pilnais teksts būs pieejams bibliotēkas repozitorijā universitātes tīklā.
Raksta fotogrāfija no Dārzkopības institūta arhīva.
