Veterinārārsts Gusts Indāns: "Lai atskatoties atpakaļ, ir sajūta, ka katru dienu esi kļuvis mazliet labāks"

Par izvēli studēt veterinārmedicīnu jaunietis zināja jau 5. klasē, jo viņa dzīvē daudz apkārtējo cilvēku bija saistīti ar šo nozari. Gustu vienmēr interesējusi bioloģija un uzrunājis tas, ka veterinārārstam katra diena atšķiras no iepriekšējās. Šobrīd mūsu universitātes absolvents par rutīnu nudien nevar sūdzēties, jo papildus darbam LLU Klīniskajā institūtā, viņš strādā par veterinārārstu klīnikā "Petcity", kur viņa galvenie darbības virzieni ir ķirurģija un neatliekamā medicīniskā palīdzība. Turklāt viņš vada arī projektus starptautiskā uzņēmumā, kas nodarbojas ar veterinārmedicīnas preču izplatīšanu Eiropā.

Nav noslēpums, ka studēt veterinārmedicīnu ir izaicinājums, un par studiju laiku Gusts atminas: "Studiju process ir intensīvs, taču ir iespējams visu paveikt, to pierāda vairāki desmiti absolventu katru gadu. Visgrūtākais bija sākums, jo studiju kursu apjoms bija liels, bija jāiemācās patstāvīgi studēt, plānot savu laiku un jāizvērtē prioritātes. Ir jāsaprot, ka tā ir medicīna un darba ir daudz. Es aktīvi iesaistījos arī studentu dzīvē, biju gan LLU peldēšanas izlasē, gan darbojos LLU Studējošo pašpārvaldē, otrā kursa beigās arī sāku strādāt nozarē. Ja ļoti vēlies un esi gatavs dažas naktis negulēt, tad tas viss ir izdarāms. Man ir diezgan grūti nosēdēt uz vietas, tāpēc izvēle – piedalīties vai nepiedalīties studentu dzīvē, bija skaidra, zināju, ka studentu aktivitātes būs tik daudz, cik mēs paši tās veidosim. Gan fakultāte, gan LLU ir ļoti pretimnākoša studentu dzīves veicināšanā. Vienmēr esmu bijis fakultātes un universitātes entuziasts, braucu gan uz izstādi "Skola", gan uz dažādām skolām stāstīt par savu pieredzi. Manuprāt, tā ir ļoti liela veiksme, ka tik agrā vecumā jau zināju, ko vēlēšos darīt un es saprotu, ka daudziem šī izvēle nav tik viegla. Un, ja ir iespēja parunāt ar kādu cilvēku, kurš ir interesējošajā vidē, tad man ir laba sajūta, ka esmu kādam palīdzējis izlemt spert pirmo soli. Arī tagad, strādājot par mācībspēku."

Studējot sestajā kursā, G. Indāns pieņēma izaicinājumu, kas ļāva viņam radīt inovācijas un ieraudzīt ceļu, kuru jaunietis turpmāk vēlas iet. Par šo gadījumu Gusts stāsta: "Sestajā kursā bija prakse, kuras laikā klīnisko gadījumu es nemeklēju, tas atrada mani. Klīnikā nonāca kaķis, kuram divas kājas bija ļoti smagi traumētas. Parasti šādos gadījumos kaķiem izšķiras par eitanāziju, jo diemžēl šādas traumas nevar savienot ar kvalitatīvas dzīves nodrošināšanu. Saimnieki vērsās pie manis un kopā ar savu kolēģi, ortopēdu Aigaru Briņķi sākām apsvērt, ko mēs varam darīt. Viņš atbildēja, ka redzējis, ka pasaulē taisa protēzes un teica, ja es izdomāšu, kā to izdarīt, viņš palīdzēs ar ķirurģisko pusi. Tā aizsākās šis vērienīgais projekts. Tikāmies ar saimniekiem, taisījām izmeklējumus, tad bija darbs ar literatūras izpēti un implantu izveidi, jo Latvijā šāda veida procedūra nekad nebija veikta, arī par Baltiju nevienu zinātnisko rakstu neatradu. Nebija neviena, kam jautāt padomu, kam bija pieredze šādā jautājumā. Projekts ilga pusgadu, plānojām, izveidojām implantus, izveidojām ķirurģijas plānu un izoperējām. Protams, kā jau jaunai operācijai, bija zināmas komplikācijas, taču tās veiksmīgi novērsām. Tas jau sāka cilvēkus ieinteresēt, gadu vēlāk bija līdzīgs veiksmīgs projekts. Man jau pieredze bija daudz lielāka, jo biju mēnesi mācīties pie veterinārārsta Bulgārijā, kurš ir viens no pamatlicējiem Eiropā šāda veida operācijai un viņam ir vairāki desmiti dzīvnieku, kuri ir šādi operēti. Pēc šīs kontaktu dibināšanas nākamais implantu pāris jau ir krietni labāks. Pēc operācijām man saimnieki sūtīja bildes, kur kaķis bija uzkāpis kokā ar visiem implantiem, implanti palika vietā, tā kā viss veiksmīgi. Tā ir ļoti laba sajūta, ka dzīvnieks, kuram pēc visiem rādītājiem nebūtu jāizdzīvo, kuram fakultātes kolēģi ļoti ilgi cīnījās par viņa dzīvību, stabilizēja un izdarīja lielāko darbu, tagad dzīvo. Milzīgs atbalsts, protams, bija no fakultātes kolēģiem, jo viens pats nekad šāda apjoma projektu nebūtu paveicis."

Gusts uzsver, ka, viņaprāt, protezēšana ir tā nozare, kas var ļoti mainīt dzīvnieku dzīves un Latvijā tā ir maz pētīta. Viņš lakoniski nosaka, ka pie mums to neviens nedara, jo neviens to nav sācis darīt un atzīst, ka viņa karjeras plāns būtu nodarboties ar gūžas locītavas un elkoņa protezēšanām, jo viņš vēlas veicināt dzīvnieku dzīves kvalitātes uzlabošanu un kustība ir tas, kas visvairāk šo kvalitāti ietekmē. Apņēmīgais jaunais veterinārārsts uzskata, ka laiks, kas mums ir, ir jāizmanto produktīvi un jādzīvo tā, lai atskatoties atpakaļ ir sajūta, ka katru dienu esi kļuvis mazliet labāks, nekā biji iepriekš un ir jāuzdrīkstas darīt to, kas patīk.

"Mans novēlējums studentiem un topošajiem studentiem – uzdrīkstēties un darīt to, ko vēlaties darīt. Arī mani paziņas un draugi bija pārsteigti, ka izvēlējos veterinārmedicīnu, jo skolas laikā nebiju cītīgākais skolēns. Ja es būtu ieklausījies apkārtējos cilvēkos, nebūtu nonācis fakultātē. Tāpēc mans iedrošinājums ir uzdrīkstēties pamēģināt. Zaudējam mēs tikai tad, kad padodamies," noslēdz Gusts.