Lāčplēša dienā sola sargāt Latvijas valsti un savu tautu

Pārgājiena soma teju smagāka par pašu, taču vēl "smagāka" – atbildība pret pārējiem

Karavīru tematika Alinai patika jau bērnībā, viņa bieži skatījās vēsturiskas un kara filmas. Pusaudžu vecumā meitenes interese par militāro jomu tikai pastiprinājās, un, tā kā viens no viņas draugiem strādāja zemessardzē, bataljona apsardzē, jaunietei bija iespēja vairāk uzzināt par zemessargu ikdienu un pienākumiem. Kad skolā ieradās viņas topošais seržants, un vēl vairāk pastāstīja par iespējām zemessardzē, Alinai šaubu vairs nebija, un kopā ar klasesbiedreni nolēma iestāties zemessardzē. "Vecāki gan sākumā mēģināja atrunāt, sakot – tev būs jādzīvo mežā, labāk brīvdienas pavadi mājās, nesaslimsti un neatnes lieku reizi ērces no meža," viņa atceras. Taču tas viņu neatturēja no lēmuma pieņemšanas. Turklāt tagad visi ir pieraduši, ka Alina ir karavīrs un bieži brīvdienās nav mājās.

Lai iestātos zemessardzē, sākotnēji katrs kandidāts tiek rūpīgi pārbaudīts, attiecīgi pēc divu mēnešu gaidīšanas Alina saņēma pozitīvu atbildi, ka tiek uzņemta zemessardzē. Tālāk sekoja nopietni pārbaudījumi jeb mācības. "Iespējamas divu veidu pamatapmācības – viens variants ir trenēties brīvdienās vairākus mēnešus pēc kārtas vai mēnesi pavadīt nometnē (parasti martā vai jūlijā). Izvēlējos nodarbības brīvdienās, lai ātrāk pabeigtu apmācības, un vasarā varētu būt jau karavīrs," stāsta Alina. Viņai visas mācības (šaušana, fiziskās sagatavotības pārbaude) norisinājās ziemā, kad laikapstākļi topošos karavīrus nelutināja. "Bija ledus, sniegs, taču varu teikt, ka tie, kuri nokārto pārbaudījumus ziemā, ir labāk sagatavoti," viņa uzskata. Atceroties lielākos izaicinājumus apmācībās, Alina stāsta, ka bez apstājas vajadzēja iet 50 km no bāzes līdz poligonam. "Mūsu trīs dienu mugursomas bez ūdens pudelēm svēra 35 kg, bet pati tajā brīdī biju 48 kg. Ar ūdens pudelēm, kuras bija līdzi, soma svēra 45 kg. Tas bija liels izaicinājums iet pa sniegu ar tik smagu somu. Apstāties nedrīkstēja, ja to darītu, tad pārējie dusmotos. Tāpēc nevar "bremzēt”, ir jāiet ātrāk, jo jūti atbildību pret pārējiem. Dažreiz gribējās padoties, bet tajā pašā laikā saproti, ka ikvienam ir grūti, tāpēc ir jācenšas un jāiztur," stāsta Alina.

Zemessardzē nav dzimuma – tikai karavīri

Par karavīru Alina kļuva pirms trīs gadiem, 11. novembrī, Lāčplēša dienā, kad deva svinīgo zvērestu. "Tas bija ļoti skaisti, viss notika mūsu bataljona pilsētā Daugavpilī pie pašvaldības policijas ēkas. Tur bija ugunsdzēsības dienests, policisti, robežsardze un mēs," viņa atceras. Jautāta par sajūtām un valsts svētku nozīmi savā dzīvē, Alina saka, ka gan 11., gan 18. novembris viņai ir dvēseliski tuvas dienas. "Šajos svētkos pastiprinās sajūta, ka lepojos ar savu valsti, tās vēsturi. Priecājos par sevi un saviem paziņām, kuri dienē zemessardzē. Tas ir liels lepnums un prieks. Parasti Lāčplēša dienā rīkojām svinības, šogad gan dēļ mājsēdes tās nenotiks, bet parasti bija dažādi saliedēšanās pasākumi, kuros labi pavadījām laiku," viņa stāsta. Savukārt 18. novembrī Alina ar ģimeni iet skatīties svētku koncertu pilsētas centrā, pēc tam Daugavas krastā vēro uguņošanu. "Tāpat arī ir iespēja piedalīties lāpu gājienā kopā ar zemessargiem gan 11., gan 18. novembrī. Šo tradīciju ik gadu cenšos ievērot un turpināt," saka Alina.

Jautāta, kā ir būt sievietei starp daudziem stiprā dzimuma pārstāvjiem, Alina atteic, ka militārajos spēkos ir ļoti izplatīts viedoklis, ka zemessardzē un armijā nav dzimuma. "Nav sieviešu vai vīriešu, mēs visi esam karavīri, un atbildība un pienākumi visiem ir vienādi. Protams, ja vīrieši ir fiziski spēcīgāki, viņi palīdz un mums nav iebildumu par to," viņa atzīst. Alina ir no 34. bataljona, kas šobrīd ir kājinieku bataljons, bet iepriekš – artilērijas bataljons. Viņa ir novērojusi, ka joprojām bataljonā vairākumā ir sievietes. Arī ieroči viņai nesagādā problēmas. Tieši pretēji Alina ar lepnumu stāsta, ka ir apmācīta strādāt ar divu veidu ieročiem. "Ne visiem tā veicas, daudzviet ir tikai AK4 ierocis, bet mūsu bataljonā, Daugavpilī, ir arī G36, kas ir ļoti jauns. Citos bataljonos to izmanto tikai nacionālo bruņoto spēku karavīri, bet mūsu bataljonā – arī zemessargi," viņa stāsta.

Topošais pārtikas tehnologs ar karavīra pieredzi

Domājot par studiju iespējām pēc vidusskolas, Alina apsvēra domu par Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju un Valsts robežsardzes koledžu, taču vienlaikus gribēja izmantot savas priekšrocības – labās zināšanas ķīmijā un bioloģijā. "Tāpēc izvēlējos dienestu zemessardzē, ko varu darīt savā brīvajā laikā, bet studēt ķīmiju un bioloģiju un attīstīt savas zināšanas pārtikas tehnoloģijas jomā," viņa stāsta par savu izvēli. Nākotni viņa vēlas saistīt ar darbu pārtikas tehnoloģijas jomā, bet vienlaikus plāno pagarināt arī līgumu ar zemessardzi.

Alina atzīst, ka zemessardzē gūtā pieredze, jo īpaši attiecībā uz laika plānošanu, ļoti noder arī studijās. "Varu ātri sagatavoties pārbaudījumam un nākamajai mācību dienai, ātri pieņemt lēmumu. Piemēram, kad apstākļi mainās, tai skaitā studiju grafiks, varu ātri stratēģiski izdomāt, kā mainīt plānu un organizēt savu un citu darbu," viņa uzskata. Turklāt viņa atzīst, ka vērtīga ir arī zemessardzē iegūtā medicīniskā izziņa kā ieroču nēsātājam, tas noderēja autovadīšanas tiesību apmācību laikā. "Man nevajadzēja kārtot pirmās palīdzības kursus un par tiem maksāt. Tāpat arī, ja tu dieni zemessardzē, tevi savādāk uztver valsts institūcijas. Piemēram, ja esi aculiecinieks noziedzīgam darījumam, tad tavu viedokli uztver nopietnāk," viņa stāsta. Alina atzīst, ka kopumā zemessardzē gūtā pieredze ir veidojusi viņai lielu atbildības sajūtu un izturību. "Sapratu, ka vienmēr ir jācenšas un jāiet līdz galam, jo zemessardzē ļoti bieži ir situācijas, kad nevari kaut ko neizdarīt – rezultātā vienkārši tālāk neaiziesi, netiksi mājās vai apdraudēsi savu veselību –, tāpēc ir jāmēģina un jācenšas. Ļoti svarīgi ir arī attīstīt komandu sadarbības spējas, ir jākomunicē ar dažādiem cilvēkiem un katram jāatrod sava pieeja," viņa stāsta.

Paralēli aktīvajam dienestam zemessardzē un studijām LLU, Alina brīvajā laikā sporto, ir piedalījusies dažādās sporta disciplīnās universitātē, kā arī izmanto trenažieru iespējas Pasta salā. Tāpat viņa ir aktīva LLU Studējošo pašpārvaldes biedre, piedalās dažādu pasākumu organizēšanā – erudīcijas konkursā "Gudrās pūces" un "LLU Chill & Meet", dzied LLU sieviešu korī "Liepa". Jautāta, kā to visu paspēj, Alina saka: "Nezinu, kā man tas sanāk, bet ļoti cenšos visu pagūt. Šogad bija bail no mājsēdes iestāšanās, tāpēc darīju visu, ko var paspēt, kamēr vēl tas ir atļauts. Cenšos organizēt savu laiku, plānoju darbus un neatlieku visu uz pēdējo brīdi."

Vēlme būt noderīgai savai tautai un aizsargāt savu zemi

Alina atzīst, ka ģimenē viņa ir lielākā patriote. "Man vienmēr bijusi vēlme būt noderīgai savai tautai un visiem, kas dzīvo Latvijā. Uzskatu, ka ikvienam pilsonim ir jāspēj aizsargāt sava zeme, tauta un radi," viņa ir pārliecināta. Alina arī atzīst, ka viņai kā studentam ir patīkami saņemt nelielu atalgojumu par paveikto savā brīvajā laikā. Bet kas vēl svarīgāk, viņa saka: "Man ir ticība, ka valstī jābūt kārtībai, nevajag strīdēties par to, kas bija agrāk. Mēs nevaram nest atbildību par savu priekšteču darbu. Ir jābūt iecietīgam pret jebkuras tautības cilvēku. Es ticu, ka ar laiku attiecības starp latviski un krieviski runājošajiem uzlabosies." Viņa ir arī novērojusi, ka kurss savā ziņā ir bilingvāls, jo daļa studentu ir latviski, bet daļa – krieviski runājoši. "Mums nekad nav bijuši strīdi, runājam latviešu valodā, bet, ja kāds grib kādu izteiksmīgāku vārdu pateikt krievu valodā, visi to saprot. Es ceru, ka arī visā valstī tā būs," viņa saka.

Alina uzskata, ka iesaistīties savas valsts aizsardzībā, ir pilsoņa gods. "Ieteiktu izmantot iespēju un bezmaksas apgūt militārās pamatiemaņas, jo kara gadījumā ikvienam ir jāspēj kaut ko izdarīt savas valsts un tautas labā. Protams, tā ir iespēja arī attīstīt komunikācijas spējas, atbildības sajūtu, prasmi sniegt medicīnisko palīdzību, izdzīvot mežā visdažādākajos laikapstākļos. Tā ir laba iespēja aktīvi un saturīgi pavadīt savu brīvo laiku," viņa ir pārliecināta. Turklāt Alina norāda, ka vecumam nav nozīmes. Viņa novērojusi, ka ir cilvēki, kuri pēc 40 gadu vecuma nolemj mēģināt, pārbaudīt savas spējas un iestājas zemessardzē. Jauniete novērojusi, ka katru gadu zemessardzē iestājas arvien vairāk cilvēku nekā iepriekš.

Arī mājsēdes laikā viņa ir aktīvs zemessargs. "Dežurēju poligonā, kur notiek šaušana, savukārt citas meitenes labprāt izvēlas dežūrām vakcinācijas centrus. Mēs kontrolējam cilvēku plūsmu, konsultējam viņus un dažkārt arī palīdzam pieņemt lēmumu par vakcināciju. Piemēram, vienā dienā pārliecinājām piecus cilvēkus, kas ir 10% no visiem apmeklētājiem. Stāstām savu pieredzi – kāpēc mēs vakcinējamies, vai bija blaknes," viņa stāsta. Alina ir pārliecināta, ka karavīram ir goda lieta pastāstīt civilajiem iedzīvotājiem savu pieredzi.