Ričards Bernhards: “Jelgavā viss ir vienuviet – hokejs, universitāte, mājas”
Smaidīgs, kautrīgs, pieklājīgs un izpalīdzīgs ikdienā, bet uz ledus ass, izaicinošs un ātrs. Tā uzbrucēju Ričardu Bernhardu savā sociālā tīkla “Facebook” lapā raksturo hokeja klubs “Zemgale/LLU”, kurā jelgavnieks spēlē jau trešo sezonu. Pirms tam aizvadījis spēles citās gan pašmāju, gan ASV komandās. Paralēli hokejam, kam šobrīd jaunietis velta lielāko daļu sava laika, Ričards studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes bakalaura studiju programmā “Komercdarbība un uzņēmuma vadība” un mācās par treneri.
– Kā sākās tavas hokejista gaitas?
Hokeju sāku spēlēt, kad Jelgavā 2001. gadā atklāja ledus halli. Uz slidām mani uzlika trīs gadu vecumā, pamēģināju, un tā arī sākās pirmie treniņi. Hokejs bija arī vecāku neizsapņots sapnis.
– Aizraujies ar hokeju, bet LLU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātē studē komercdarbību un uzņēmuma vadību. Kāpēc šāda izvēle?
Pabeidzu 12. klasi, taču vēl spēlēju hokeju ASV. Tuvojās nākamā sezona, kad bija jābrauc atpakaļ uz Ameriku, bet bija arī jāizvēlas, kur studēt. Vienu gadu nomācījos uzņēmējdarbības vadību tālmācībā RISEBA, paralēli spēlējot ASV. Pēc atgriešanās Latvijā pārnācu uz Jelgavas klubu un klātienes mācībām LLU. Šobrīd esmu bakalaura studiju pēdējā kursā.
Paralēli rudenī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā sāku mācīties par treneri. Sports vienmēr man ir bijis tuvāks sirdij, un arī turpmāk domāju savu dzīvi saistīt ar to. Pēc aktīvās hokeja spēlētāja karjeras tāpat domāju palikt šajā nozarē. To, ko esmu ieguvis no saviem treneriem, vēlos nodot tālāk bērniem.
– Kādēļ pēc atgriešanās Latvijā studijām izvēlējies tieši LLU?
Kad gāju uz tikšanos ar hokeja komandas vadību, runājām, ka ir jāmācās. Es tam pilnībā piekrītu – jāmācās ir visu dzīvi. Komandas vadība ieminējās par savu sadarbību ar LLU. Teicu, ka labprāt studētu Jelgavā. Devos uz universitāti kārtot dokumentus, un mani uzņēma. Arī mamma ir pabeigusi studijas Jelgavā un tieši LLU Ekonomikas fakultātē. Tas arī daļēji ietekmēja manu izvēli. Un Jelgavā viss ir vienuviet – hokejs, universitāte, mājas.
– Kā izdodas apvienot studijas ar hokeju?
Apvienošana ir pagrūta. Hokejs man ir tuvāks sirdij, tāpēc tā ir prioritāte. Ir saspringtāki brīži, kad mācības nevar atlikt, mācos brīvdienās. Arī tagad ir tāds grūtāks periods, kad sakrājušies daudzi darbi, jāraksta bakalaura darbs, sāksies prakse. Darāmā būs daudz, bet mans mērķis ir visu paveikt un pabeigt universitāti, atkāpšanās ceļa nav. Pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši. Fakultātes vadība seko līdzi hokejam, priecājas par panākumiem, tas man ir liels pagodinājums.
– Par ko būs tavs bakalaura darbs?
Bakalaura darbs saistīts ar lauku tūrismu – par sporta aktivitātēm Madonas novadā. Darbu gribēju rakstīt saistībā ar sportu. Madonas novadā atrodas Gaiziņkalns, trenējas biatlonisti, kādreiz bijusi arī sava hokeja komanda. Tur dzīvo mans onkulis un brālēns, ar kuriem kontaktējoties, zinu, ka Madonas novadā sports attīstās. Pieprasījums pēc sporta aktivitātēm ir arī no jauniešu puses. Sports ir pieprasīts visos novados, bet, tā kā biežāk aizbraucu uz Madonas pusi un man ir iespēja parunāties ar radiniekiem, redzu, kā situācija mainās. Tāpēc arī šāda bakalaura darba tēmas izvēle.
– Pērnā gada izskaņā ieguvi LLU komunikācijas balvu “Students var!”, ko pasniedz LLU Komunikācijas un mārketinga centrs par universitātes vārda popularizēšanu. Ko tev nozīmē šāds apbalvojums?
Esmu ļoti priecīgs, ka tiku izvēlēts balvai. Man ļoti daudz nozīmē, ka universitāte seko līdzi manām gaitām, ne visur tā notiek. Diplomu varēšu nolikt mājās sekcijā.
– Blakus medaļām?
Blakus svarīgākajām medaļām. Pārējās stāv somā.
– Tev ir dažāda hokeja pieredze gan tepat Latvijā, gan ASV. Iepriekšējā sezonā “Zemgale/LLU” ar tavu dalību izcīnīja bronzas godalgu, bet aizpērn Jelgavas komanda kļuva par Latvijas vicečempioni. Kuru uzskati par savu lielāko individuālo sasniegumu hokejā?
Domāju, ka tā ir spēlēšana U20 pasaules čempionātā pret Kanādas izlasi pirms trim gadiem, ja pareizi atceros, 18 tūkstošu skatītāju priekšā. Tā bija jauna pieredze un jaunas emocijas.
– Kāda ir Jelgavas bērnu un jauniešu interese par hokeju?
Jelgavā ir uzbūvēta tā saucamā piramīda, kur hokeju spēlē no bērniem līdz pat profesionālai virslīgas komandai. Bērnu, kas spēlē hokeju, ir ļoti daudz, vairākās vecuma grupās ir pat pa divām komandām. Viņiem patīk un ir vēlme spēlēt, tikai jāatrod pareizā pieeja, lai viņus ieinteresētu.
– Tev patīk darbs ar bērniem?
Jā. Palīdzu Mārtiņam Mežulim, kurš arī pats spēlē hokeju. Bērni nāk uz mūsu spēlēm, jūt līdzi, priecājas. Veidojas pozitīva gaisotne. Mums ir liels prieks par visiem skatītājiem – vairāk skatītāju dod papildu stimulu spēlēt.
Bērni paņem arī ļoti daudz enerģijas. Viņiem jāiemāca, ka ir jāstrādā. Jāstrādā ne tikai treniņos, bet arī mājās. Vienu brīdi esi labākais, bet, neko nedarot, citi aiziet priekšā. Vēlākos vecumposmos jau ir grūtāk kaut ko labot. Bērniem jāiemāca, ka trenerī ir jāieklausās. Daļai ar to ir grūti.
Ar šo komandu (U11 A komandu) Mārtiņš darbojas pirmo gadu, es palīdzu. Man tā pieredze nāk lēni, daudz jāmācās. Svarīgi, kādu pamatu bērnos ielikuši pirmie treneri. Zinām, ka māju bez pamatiem neuzbūvēsi, ja to nav, ir ļoti grūti. Smagi jāstrādā, lai bērni sāktu domāt tā, kā mēs gribam, – viņiem pašiem tā būs vieglāk spēlēt. Daudz kur, ja esi labākais, saka – ņem ripu, skrien pāri laukumam un dari, ko gribi. Tā var līdz noteiktam vecumam. Hokejs ir komandas spēle, tas nav individuālais sports.
– Kā novilkt to līniju starp komandas spēli un brīdi, kad jāuzņemas iniciatīva?
Iniciatīva ir jāuzņemas visu laiku, bet jāzina arī robeža, cik daudz vari izpildīt pats no sevis. Līdera lomu var uzņemties, piemēram, spēles beigās, kad rezultāts ir neizšķirts.
Līderi arī var būt dažādi. Vari būt līderis uz laukuma, līderis uz soliņa vai garderobē. Ja spēsi ar pozitīvām emocijām pacelt komandu uz soliņa vai garderobē, tad arī uz laukuma valdīs pacilāts noskaņojums un ar pozitīvām emocijām spēlēt būs vieglāk. Nedrīkst ļaut uz soliņa valdīt kapa klusumam, kad visi sēž nodurtām galvām un klusē. Ja soliņš būs “dzīvs”, tad arī spēle ies tā, kā tai jāiet.
– Ikvienā sporta veidā psiholoģiskajai noturībai ir liela nozīme.
Ir ļoti grūti saņemties pēc kļūdām. Ja kļūdies jau pirmajā maiņā un pēc tam atkal un atkal nākamajā maiņā, grūti no tā tikt ārā. Tas ir kā plūstošas smiltis, kas velk arvien dziļāk. Jādabū negatīvās domas ārā no galvas un jāiet atpakaļ uz laukuma darīt to, ko tu proti, un sekot trenera norādījumiem, nevajag neko pārspīlēt. Ir daudz labu spēlētāju, bet, ja neesi psiholoģiski noturīgs, ir ļoti viegli izsist no ierindas.
– Par hokeju tu stāsti ar lielu aizrautību.
Bez aizrautības nevar. Kad iedod brīvu dienu, sēdi mājās un nezini, kur likties, gribas uz halli, uz ledus. Tur nevar neko darīt.
– Vai bez hokeja un studijām atliek laika arī kādam vaļaspriekam?
Vasarā, kad nav studiju un beigusies hokeja sezona, tā ir tenisa spēle. Arī sezonas laikā, ja gadās kāds brīvāks brīdis, izmantoju to, lai uzspēlētu tenisu.