Stāsta LLU zinātniece: Papardes zieds Līgo naktī – mīts vai realitāte?

Papardes – vieni no senākajiem planētas augiem

Papardes vienmēr bijušas noslēpumaini augi un to sākumi stiepjas ļoti tālā pagātnē, Paleozoja ērā.  Tajā laikā papardes bija gigantiski kokaugi. Atradumi liecina, ka paparžu stumbra diametrs bijis vismaz 2 metri, bet augstums vismaz 40 metri, veidojot savdabīgus paparžu mežus. Kā skaidro Inga Straupe, līdz mūsdienām papardes kā milzīgi kokaugi gandrīz nav saglabājušās un mēs Latvijā zinām papardes kā lakstaugus. Dažviet pasaulē atrodamas arī kokveida papardes. Tuvākā vieta ir Anglija, kur tās nācies redzēt parkos un tās ir lielākas par cilvēku, arī Azoru salās, Portugālē.  

Tikpat senas kā pašas papardes, ir arī cilvēku interese par tām un veidu, kā papardes vairojas. It kā neviens neredz tās ziedot, bet tomēr viņas aug, attīstās un veidojas jaunas papardes. Mīts par papardes ziedēšanu ir radies, jo cilvēks nekad nav redzējis, kā paparde zied. Taču viņš novēro citus augus, kuri uzzied, pēc tam nes augļus un no to sēklām veidojas jauna augu paaudze, un pieņem, ka līdzīgi varētu ziedēt arī paparde. Papardes noslēpumainība ir viņas lielākais šarms.  

Lai redzētu papardes vairojamies, ir jāapguļas zem viņām

“Kad mēs ar studentiem botānikas studiju kursa ietvaros esam apskatījuši baktērijas, aļģes, sēnes, ķērpjus, sūnas un nonākam līdz papardēm, es viņiem parasti saku: “Man jūs ir jāsatriec! Papardes tiešām nezied!” Jāņu nakts mistērija, kad cilvēki dodas meklēt papardes ziedu, ir tikai tradīcija. Taču nekas nav zaudēts, jo, lai redzētu papardes vairojamies, jums būs jāiet papardēs un jāguļas zem viņām,” ar vieglu humoru skaidro I. Straupe.

Viņa stāsta, ka lielākajai daļai paparžu vairošanās vienības, ko sauc par sporām, veidojas lapu apakšpusē. Zem lapām ir speciāli veidojumi, ko sauc par soriem, kuros iekšā ir mazas putekļveida vienībiņas, ko sauc par sporām. Sporām izkaisoties, izaug jaunas papardes. Taču papardes attīstības cikls ir ļoti sarežģīts, un tas nav tik vienkārši, ka spora izkrīt un uzreiz veidojas jauna paparde. Sākumā veidojas sirdsveida plātnīte, ko sauc par protalliju, un uz protallija virsū ir sievišķie un vīrišķie vairošanās orgāni. Tiem ir ļoti nepieciešams ūdens, lai dzimumšūnas varētu saplūst, tādēļ paparde ir atkarīga no dažādiem nokrišņiem. Tikai pēc tam, kad ir notikusi dzimumšūnu saplūšana, veidojas jaunais papardes augs. Papardes ir augi, kuri arī vairojas ar sakneņiem, tādējādi mežos veidojot lielākas audzes.

Vienas no “vaininiecēm”, kuru dēļ cilvēkiem šķiet, ka viņi ir redzējuši papardes ziedu, ir papardes, kuras ar lapām veido piltuves formu. Piemēram, tāda ir apstādījumos bieži redzētā strauspaparde, kurai veidojas izgrieztas lapas, kas ir sakārtotas kā piltuvē, un speciāli viducī izaug lapas, kas ir ļoti cietas, klātas ar sporām un vizuāli atgādina strausa spalvas. Tā kā papardes lapas aug kā piltuve, lapu iekšējā daļa ir gaišāka, jo saules gaisma tām nepiekļūst un nepietiekamā daudzumā veidojas hlorofils, līdz ar to tās kļūst bālas. Ja gaišā vasaras naktī ieskaties strauspapardes rozetē, liekas, ka tur ir gaišāks un gaismiņa nāk laukā. Tādēļ strauspaparde ir viena no papardēm, kuras dēļ cilvēki domā, ka Jāņu naktī, kad diena ir garāka par nakti, papardes zied.

Latvijā – ap 30 paparžu sugu ar savdabīgām īpašībām

Papardes ir dažādas un to izskats ir ļoti atšķirīgs. Latvijā dabā vien ir sastopamas aptuveni 30 sugas. Lielākās papardes ir 2 metrus garas un konstatētas Slīteres nacionālajā parkā, jo tur ir gravas un mitrs mikroklimats, kas papardēm ļoti patīk. Divmetrīgas var būt gan ērgļpaparde, gan ozolpaparde.

Interesanta ir Latvijas mežos visbiežāk sastopamā ērglpaparde, jo tā ir augsta, uz gara kāta, uz kura veidojas liela trijstūrveida izgriezta lapa. Šī lapa atgādina putna spārnu, kam par godu arī papardes nosaukums. Ja šo garo kātu pārgriež šķērsām, iekšpusē redzams siluets, kas atgādina ērgli, kādu to parasti ataino ģērboņos. Ērgļpaparde ir bieži redzama ne tikai mežos, bet arī mežmalās un meža pļavās. Turklāt ērgļpaparde ir augs – kosmopolīts, jo to varam sastapt visos pasaules kontinentos.

Raksturīgi ir arī tas, ka ērgļpapardes sakne irdina augsni. Tā galvenokārt vairojas ar sakneņiem, veģetatīvi un irdina augsni, veicot līdzīgas funkcijas, kā to dara sliekas lauksaimniecības zemēs.

Visas papardes izdala gaistošas vielas, ko sauc par fitoncīdiem un kas nomāc vai nogalina mikroorganismus. Tādēļ paparžu audzēs ir ļoti tīrs gaiss un tajās nav nekādu mikroorganismu. Ne velti ērgļpapardi bitenieki liek bišu stropos ziemā, jo fitoncīdi nomāc slimības, kas ir bīstamas bitēm. Ērgļpaparžu lapas varam likt rudenī ābolu, bumbieru kastēs, jo fitoncīdi palīdz labāk saglabāties augļiem ziemā. Fitoncīdi nosaka arī paparžu specifisko smaržu.

Kā uzsver Inga Straupe, papardēm ir ļoti interesanti nosaukumi. Ja ir melnā ozolpaparde jeb vīrpaparde, ir arī sievpaparde. “Lai būtu dzimumlīdztiesība, vajag abus,” smejot piebilst profesore. Gan vīrpaparde, gan sievpaparde veido lapu rozetes, piltuves. Mežos bieži vien atrodas blakus. Vīrpaparde ir daudz rupjāka, bet savukārt sievpapardei lapa ir izgriezta tik smalki, ka atgādina mežģīnes. Sastopamas arī tādas papardes, ko sauc par čūskmēlītēm, ķekarpapardēm, saldsaknītēm un daudzas citas.

Papardes varbūt arī indīgas. Piemēram, melnajai ozolpapardei jeb vīrpapardei ir indīgi sakneņi. Šie sakneņi kopš seniem laikiem ir izmantoti medicīnā, mūsdienās homeopātijā. Galvenokārt ar šo sakneņu vielu palīdzību savā laikā cilvēki atbrīvojās no lenteņiem – bīstama zarnu parazīta. Taču melnās ozolpapardes lapas ir ļoti labas pret reimatismu. Varam mežā saplūkt šīs papardes lapas un likt mājās zem palaga, lai nesāpētu mugura.

Plūkt vai neplūkt papardes Līgo dienā?

“Daļa no paparžu sugām ir aizsargājamie augi, bet tās ir reti sastopamas un cilvēki parasti tās ļoti reti pamana. Nav bažas, ka cilvēks Jāņu zāļu pušķī varētu pēkšņi saplūkt aizsargājamas papardes, jo tās slēpjas.  Taču es neiesaku plūkt papardes likšanai vāzē. Tā kā papardes ir seni augi, viņām nav īpaši laba dzīvotspēja noplūktā veidā un viņas ne visai labi uzsūc ūdeni, tādēļ ātri novīst. Iesaku neplūkt papardes, bet doties tur, kur tās aug, baudīt raksturīgo paparžu smaržu un mēģināt saskatīt sporas, kas ir lapu apakšpusē. Tā arī būs gana liela romantika Jāņu nakts mistērijai, jo lielāka nozīme ir piedzīvojumam, kad dodamies meklēt “ziedu”, kas mūsos raisa dažādu emociju sajaukumu,” stāsta Inga Straupe.

Savukārt Jāņu zāļu pušķiem vislabāk plūkt lauku puķes, jo tās ir labāk piemērotas turēšanai vāzē, bet meža augus tam neizmantot. Taču tas jau ir cits stāsts par meža pusparazītaugiem, kuri paši neprot ūdeni uzņemt un ņem to no citu augu saknēm. Tas vairs nav stāsts par papardēm.