Konferencē diskusijas par līdzsvaru saimniekošanā un lauksaimniecības nākotni

Konferences sākumā O. Spārītis atzina, visvairāk ir jābaidās no "zaļās šantāžas”, kas Latvijā ir izplatīta un liek šķēršļus ražošanai. Tādējādi galvenais mūsu sabiedrības izaicinājums ir sabalansēt "zaļumu” un prātu.

"Mans skats no malas kā neprofesionālim vairāk pievēršas līdzsvara zudumam jeb situācijām, kad tas ir izjucis. Mēs esam tik zaļa zeme, ka pasaulei mārketinga materiālos rādām, ka mums nav ceļu, nav autobāņu, nav rūpnīcu, nav zinātnes, bet mums ir krūmi un prasme dziedāt. Kur mūs zaļā filozofija ir aizvedusi? Mēs ārzemniekiem rādām bērzu birzes trīs minūšu garumā, sēnes pusotras minūtes garumā, zaļas pļavas, ūdeņus, bet nekas par civilizāciju neliecina. Vai tiešām mūsu zemē nav nekā no tehnoloģijām, no zināšanām, kuras varētu pārnest uz ražošanu, lai mēs no zaļās zemes varam gūt peļņu ne tikai ar sēnēm burciņās, bet arī kaut kā savādāk?” jautājumu klausītājiem uzdeva O. Spārītis.

"Es pagājušajā nedēļā biju Vidzemes forumā, kur pašvaldības vadītājs stāstīja, ka viņi plānojot izveidot tehnoloģisko centru vienā teritorijā, jo tur ir radīta visa nepieciešamā infrastruktūra, lai taisītu rūpnīcas un naudu. Bet ja tur "zaļie” atradīšot kādu ziedošu susuru vai cielaviņu ar divām astēm, tad viņi pasludināšot to teritoriju par rezervātu un viss tehnoloģiskais centrs "aizlidos pa pieskari”. Šajā situācijā es sāku domāt, ka man arī patīk zaļi dzīvot un domāt dažādās nozīmēs: gan zaļā dabā, gan zaļā dārzā, gan zaļi – cepuri kuldamam. Bet es ļoti baidos no "zaļās šantāžas” un "zaļās kaitniecības”, kas ļoti bieži mums nojauc ekonomisko domāšanu,” konferences dalībniekus aicināja aizdomāties O. Spārītis.

Līdzīgu problemātiku no cita skatupunkta savā uzrunā ieskicēja Latvijas Agronomu biedrības prezidents Valdis Dzenis norādot, ka vēl joprojām zemnieku saimniecību skaits Latvijā, kurās strādā cilvēki bez atbilstošas izglītības augkopībā, ir pietiekami liels. Tādējādi lauksaimniecības zinātnieku un konsultantu darbs ir ļoti nepieciešams nozarei. Lai zemnieks apzinātos, kā viņa darbība ietekmē apkārtējo vidi, zinātniekiem ir jāsniedz informācija par to un jāpiedāvā saimniekošanas paņēmieni, kas mazina ietekmi uz apkārtējo vidi. Taču arī V. Dzenis aicināja zinātniekus atcerēties, ka saimniekošanas pamatā ir ekonomika un ka, veicot izmēģinājumus, nedrīkst aizmirst par finanšu ieguvumiem.

Stratēģisku un pamatotu risinājumu līdzsvara saglabāšanai piedāvāja LLU rektore Irina Pilvere, informējot par izstrādes stadijā esošo Latvijas Bioekonomikas stratēģiju, kuras izveidi koordinē LLU, un tajā ietverto skatījumu uz lauksaimniecības un citu bioekonomikas nozaru attīstību. Stratēģijā tiek plānots, lai no vienas puses bioekonomikas nozaru ražošana radītu pēc iespējas mazāku ietekmi uz vidi, bet no otras puses veicinātu tautsaimniecības attīstību un sabiedrības dzīves kvalitāti. Kā rektore norādīja, Latvija varētu būt pirmā no Baltijas valstīm, kura uzsāks īstenot šādu stratēģiju.

Savukārt Lauksaimniecības fakultātes dekāne Zinta Gaile jau pievērsās praktiskākiem augkopības jautājumiem, vēršot uzmanību uz ilggadīgu izmēģinājumu nozīmi, bet profesore Daina Jonkus informēja par jaunākajiem pētījumiem lopkopībā un ģenētikā. Konferences plenārsēdē arī uzstājās akadēmiķe Baiba Rivža un pētnieks Pēteris Lakovskis.

Lauksaimniecības nozaru praktiķiem noderīgi bija dažādu zinātnieku ziņojumi par pētījumiem laukkopībā, dārzkopībā un lopkopībā, kas sekoja pēc konferences plenārsēdes, īpašu uzmanību pievēršot slāpekļa nodrošinājumam kultūraugiem un augļaugu un zemeņu audzēšanas jautājumiem.

Visi konferencē izskanējušie ziņojumi ir apkopoti rakstu krājumā "Līdzsvarota lauksaimniecība”, kurš ir pieejams LLU Fundamentālajā bibliotēkā.

LLU Lauksaimniecības fakultāte jau ceturto gadu februāra beigās organizē zinātniski praktisku konferenci "Līdzsvarota lauksaimniecība” Jelgavas pilī, lai informētu dažādas ar nozari saistītās interešu grupas par jaunākajiem pētījumiem un diskutētu par nākotnes izaicinājumiem.