Vēstule visiem, kuriem "zilonis kaut kur uzkāpis"
Savu pirmo satikšanos ar mūziku diemžēl neatceros. Bet vienu zinu droši – manas mīļākās atmiņas no bērnības ir saistītas ar vecmāmiņu. Viņa, būdama vienkārša lauku sieva, prata spēlēt klavieres, akordeonu un skaisti dziedāja. Visjaukākie brīži bija tie, kad izlūdzos, lai viņa piesēžas pie klavierēm un kaut ko uzspēlē. Mūža nogalē slimības dēļ tas viņai sagādāja lielas grūtības, taču viņa neatteica un tie bija siltākie manas bērnības mirkļi. Mūzika man šķita kaut kas brīnumains, skaists un vārdos neaprakstāms.
Kad jau paaugos lielāka, mamma mani aizveda uz mūzikas skolu un sāku mācīties klavieru klasē. Man kā 7 gadus vecam bērnam lika izvēlēties mūzikas instrumentu, kuru vēlos spēlēt. Es izvēlējos klavieres. Vienīgā doma, kas man tajā brīdī bija galvā – nevaru ņemt nekādas taures vai flautas, jo ko es darīšu koncerta laikā, ja man aptrūksies elpa. Traģikomiski, bet bailes no elpas trūkuma noteica manu izvēli par labu klavierēm.
Lai cik skumji tas neizklausītos, bailes arī bija tās, kas vadīja mani visus 8 gadus, kuros mācījos mūzikas skolā. Atceros katru ieskaiti un eksāmenu, kurus trīcoša un uztraukusies gaidīju. Cīnījos ar savām paniskajām bailēm no uzstāšanās, kā nu mācēju, taču punktu manai klavierspēlei pielika kāda skolotāja, kura pēdējā mācību gadā manam brālim, kurš tolaik mācījās klarnetes spēli, bija pateikusi: “Tu jau tāpat kā Tava māsa neesi spējīgs neko nospēlēt”. Šis spriedums nekādi neietekmēja manu brāli, taču mani gan. Pēc noslēguma eksāmena nokārtošanas mūzikas skolā es savas klavieres aizvēru uz ilgiem gadiem. Nevarētu teikt, ka man nepatika spēlēt, bet rūgtās emocijas un bailes bija pārāk spēcīgas. Tautā par tiem, kuriem nav muzikālās dzirdes, saka, ka viņiem zilonis uz ausīm uzkāpis. Manā gadījumā zilonis maršēja pa maniem pirkstiem un prātu un negatavojās pamest ērto vietu.
Šad un tad turpmāko gadu laikā pietuvojos klavierēm kora mēģinājumu laikā, jo palīdzēju diriģentam īsto noti "uzsist” vai ar vienu roku paspēlēt melodiju. Pateicoties kordziedāšanai, uzturēju saikni ar mūziku un trenēju smadzenes nošu raksta lasīšanā.
Un brīdī, kad jau sen vairs nebiju studente, man arvien biežāk piezagās doma par klavieru spēlēšanu. Līdz ar vecumu spēkos pieņēmās mans saprāts un nevilšus internetā jau meklēju populāru skaņdarbu nošu partitūras. Manas noputējušās, melnās "Ukraina” klavieres sāka ik palaikam ieskanēties. Lai neveiklos mēģinājumus nedzirdētu kaimiņi aiz sienas, apzināti lietoju "klusuma” pedāli. Taču dzīve ieviesa savas izmaiņas un, mainot dzīvesvietu, pārtrūka arī mani klusinātie muzicēšanas brīži.
Un jau atkal pagāja gadi līdz brīdim, kad es un klavieres atkārtoti atradām ceļu viena pie otras. Šobrīd man ir dota brīnišķīga iespēja kopā ar vēl trīs dāmām satikties uz vienu stundu katru nedēļu un spēlēt – mācīties, izjust un priecāties pašām par sevi. Neesmu izaugusi līdz skatuvei un diez vai to izdarīšu, taču ikviens pieskāriens klavieru taustiņiem ļauj man sildīties pazīstamajās bērnības sajūtās.
Toties ja drosme un saprāts Tevī, kurš lasa šo vēstuli, runā skaļāk kā bailes no publiskas uzstāšanās un Tu muzicē savā brīvajā laikā, tad ņem draugus pie rokas un nāciet kopīgi uz Studentu folkfestivālu LLU Aulā 22. februārī kā dalībnieki – deklamēt dzeju, spēlēt kādu mūzikas instrumentu vai dziedāt. Iespējams, mēs satiksimies skatītāju zālē. Reiz, pateicoties kādam īpašam cilvēkam, man jau bija iespēja muzicēt uz LLU Aulas flīģeļa pašā lielās zāles viducī. Toreiz pāris skaņdarbus veltīju Aulas sienām, ne cilvēka ausij. Toties Tev ir iespēja priecēt citus un radīt mūzikas vai dzejas brīnumu.
Meitene, kurai zilonis bija uz pirkstiem uzkāpis.
Informācija par Folkfestivālu atrodama šeit.
