Ar sportu asinīs
Par čempionu nepiedzimst, par tādu kļūst - šādus vārdus mēs varam bieži dzirdēt par daudziem jauniem sportistiem, kuri pierādījuši, ka spēj nostāties uz sacensību pjedestāla augstākā pakāpiena. Pavisam nesen to paveica arī Katrīna Jaunslaviete, pārrakstot Latvijas riteņbraukšanas vēsturi un kļūstot par pirmo sievieti, kura uzvarējusi kādās no UCI kategorijas velokrosa sacensībām.
Turklāt viņa jau kopš bērnības bijusi saistīta ar dabu, absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti un šobrīd ikdienā strādā Zemkopības ministrijas Meža departamenta Meža nozares stratēģijas un atbalsta nodaļā par vecāko referenti.
Tavs tēvs jau daudzus gadus strādā Valsts meža dienestā. Profesijas izvēlē mērķtiecīgi gāji viņa pēdās?
Es nezinu, vai mērķtiecīgi. Domāju, ka drīzāk tā vide, kurā esmu dzīvojusi, aizveda mani uz Jelgavu. Esmu lauku bērns, un tā ikdiena -gan mājas darbi, gan daba - ir komplekts, no kā zemapziņā, šķiet, negribēju šķirties. Nenoliedzami, lielu lomu ieņēma vecāki, kas mūs veda pārgājienos gar Gauju, arī tēvam palīdzēju dažādos meža darbos. Tas viss uzkrājas. Tiesa, šī nebija vienīgā profesija, kuru vēlējos apgūt. Gribēju kļūt arī par žurnālisti vai juristi. Vēl domu kausā figurēja loģistika -nezinu pat, kādēļ, bet sapņoju par darbu Latvijas Dzelzceļā. Iepriekš gan neko saistītu ar šo profesiju nebiju darījusi, tādēļ nedaudz nobijos no šī varianta. Izvēles brīdis bija diezgan grūts, turklāt, ko gan 18 gadus jauns cilvēks var saprast. Par laimi, savu lēmumu neesmu nožēlojusi. Laikam visam pāri tomēr bija mīlestība pret mežu, kas noteica manu gala izvēli.
Tēvs gan jau ir priecīgs, ka var savas zināšanas nodot tālāk?
Jā, viņš man bija arī kā neliels bonuss studiju laikā, jo varēju vienmēr pakonsultēties, kā dažādas lietas notiek praksē. Augstskolā pasniegtā teorija jau nereti ir tālu no ikdienas darba. Dažādus meža darbus biju darījusi jau kopš bērnības, kas mācības vēl vairāk atviegloja. Atceros, ka daudzi kursabiedri mocījās, teorija jaunaudžu kopšanā bija jāiekaļ, bet man tas šķita vienkāršāk, jo praktiski to pārzināju.
Tagad, dzīvojot Rīgā un strādājot ministrijā, nepietrūkst dabas un meža?
Noteikti. Neciešu Rīgu. Kādreiz to pat neapjautu un tā nenovērtēju kā šobrīd, dzīvojot Rīgā un strādājot iekštelpās. Godīgi sakot, esmu lauku cilvēks, tādēļ labāk gribu dzīvot tur. Šobrīd aizvien biežāk var redzēt jaunus cilvēkus atgriežamies laukos. Un es viņus pilnībā saprotu. Darbu meža nozarē var atrast arī laukos.
Tu šobrīd turpini studijas maģistrantūrā?
Jā, bet tās ir grūti savienot, turklāt nevis ar darbu, bet tieši riteņbraukšanu. Sezonas laikā esmu pastāvīgā nogurumā un tīri emocionāli ir grūti pieķerties mācībām. Bet es neesmu cilvēks, kas pamet iesāko. Atceros, ka pirmajos studiju gadus cītīgi mācījos, jo mani vienmēr ir interesējis un saistījis viss jaunais. Taču kopš pievērsos riteņbraukšanai, cenšos lietas līdzsvarot.
No kā tev šī mīlestība pret zināšanām?
Tas, manuprāt, ir tikai manu vecāku nopelns. Viņi iemācīja man lasīt jau četru gadu vecumā, un kopš tā brīža esmu vienmēr lasījusi grāmatas. Bērnībā bieži apmeklējām teātrus, muzejus un operu. Gājām pārgājienos un devāmies ekskursijās pa Latviju un Igauniju. Mana bērnība bija pilnīgā pretstatā tam, kā vairākums bērnu šodien pavada savu ikdienu. Vienlaicīgi man tika iemācīta darba apziņa - ir jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu. Laukos neviens darbs nav viegls, taču tie visi ir vienlīdz svarīgi, nav atšķirības, vai tu mēslus mēz, lasi ogas vai baro lopus. To pašu es attiecinu uz riteņbraukšanu. Ja es daru to, kas ļoti patīk, no manas puses vienmēr būs pilnīga atdeve.
Kā vispār nonāci līdz riteņbraukšanai?
Pirmo riteni iegādājos par naudu, ko nopelnīju, lasot mellenes, šķiet, 12 gadu vecumā. Starp citu, ar to velosipēdu es joprojām braucu uz darbu un ziemā izmantoju treniņiem. Tam gan praktiski viss ir nomainīts, palicis tikai rāmis un sēdeklis ar stuti. Bērnībā riteni izmantoju vairāk kā transporta līdzekli, bet nebija ne mazākās nojautas, ka sākšu trenēties un ka šī nodarbe kļūs par tik lielu manas dzīves sastāvdaļu. Atceros, ka man patika riteņbraucēji-spor-tisti formās - tas šķita iespaidīgi un radīja manī lielu sajūsmu. Pat nedaudz apskaudu viņus. Tā vasarās es ikdienā nobraukāju dažus desmitus kilometru dienā, kas bērnam ir pilnīgi pietiekami. Tikai otrajā studiju gadā nolēmu, ka sākšu trenēties. Un sāku uzreiz ar lielu švunku. Ņēmu savu veco, smago riteni un braucu. Pa četrām, piecām stundām dienā, arī ziemā pa sniegu, ledu un aukstumu. Lēnām izvirzīju sev mērķus, ko sasniegt, un turpināju trenēties. Tiesa, joprojām neko nopietnu neplānoju. Pat īsti nesapratu, kādēļ šāda vēlme radās. Braukšanas process man radīja laimes sajūtu, un varu pat teikt, ka es vairāk atpūtos, nekā noguru. Tā 2012. gada Vienības braucienā, kur piedalījos ne kā sacensībās, bet vienkārši kā riteņbraucēju pasākumā, iepazinos ar savu draugu un ļoti spēcīgu riteņbraucēju Kristapu Kipuru, kurš mani ievilka šajā sporta veidā mazliet dziļāk - sāku braukt amatieru riteņbraukšanas komandā Ebike Machine un piepildīju pirmos mērķus. Sākumā nebija viegli, jo paralēli aktīvi darbojos studentu biedrībā Šalkone. Biju izvirzījusi trīs nodarbes - mācības, Šalkone un ritenis, nekam citam praktiski neatlika laika.
Kļuvi mazliet atkarīga no šīs lietas?
Tas būtu maigi teikts. Apkārtējie teica, ka sāku līdzināties vairāk līķim, nevis cilvēkam. Maz smaidīju, jo biju nogurusi [Intervijas dienā Katrīna ir smaidīga, jo dienu iepriekš treniņš nenotika.]. Iespējams, ka tieši nopietnās attieksmes dēļ, ar kādu es piegāju, sasniedzu arī šos rezultātus. Tas mani ļoti aizrauj, kā narkotika, tikai pozitīvā veidā. Un nogurums sniedz laimes sajūtu. Utopiski, bet, ja vakarā neesmu pārguruši tā, ka krītu no kājām, nejūtos savā ādā.
Daudzi citu sporta veidu pārstāvji izvēlas velobraukšanu, jo tās laikā var atpūsties un pavērot dabu.
Man patīk tieši ātrums. Kaut vai kalnu riteņbraukšana (МТБ) pa mežu. Tur ir dinamika - saknes, pagriezie- ni, tramplīni, nobraucieni un kalni. Es ziemā skrienu, lai uzturētu fizisko kondīciju, bet tas mani tik ļoti neaizrauj.
Velosipēdu tehniskās lietas arī labi pārzini?
Tā ir viena no lietām, ko uzticu Kristapam, kurš ir arī mans labākais treneris un padomdevējs. Arī pacietīgākais, jo raksturs man gadījies smags. Uzskatu, ka sievietēm ir jāprot gatavot ēst, bet vīri lai labāk krāmējas ar dzelžiem [smejas]. Sākotnēji es no tehniskās puses vispār neko nesapratu, taču šobrīd jau pati cenšos spieķot ratus un vēl citus sīkākus darbus darīt. Tiesa, man vajag, lai kāds mazliet pieskata un piepalīdz, citādi varu salaist visu pamatīgā ķīselī. Neesmu vēl sevī atradusi tādu tehnisko domāšanu, bet arī par tās neesamību ļoti neiespringstu.
Tu esi izcīnījusi daudzas uzvaras. Vai vispār esi skaitījusi, cik to ir bijis?
Neesmu gan, bet to ir daudz. Šogad bija gan pirmās, gan otrās vietas, bet pērn - vairāk pirmās.
Nav kļuvis garlaicīgi piedalīties?
Nē, jo divu lielāko velosacensību seriālu kopvērtējumā šajā sezonā paliku otrajā vietā. Tas nozīmē, ka ir, kur pielikt.
Tu savas spējas salīdzinoši nesen pārbaudīji Ķīnā, kur kļuvi par pirmo latvieti, kas uzvarējusi starptautiskajās UCI kategorijas velokrosa sacensībās.
Jā, tas man pašai bija liels pārsteigums. Ar braucienu uz Ķīnu esmu ļoti apmierināta, jo ilgi šaubījos, vai braukt. Lai arī nepiedalījās pasaules spēcīgākās braucējas, sacensības izvērtās gana sīvas. Nolēmu, ka otra iespēja var nepienākt, un sanāca necerēti labi.
Kādā intervijā teici, ka līdz finišam nezināji, kurā pozīcijā atrodies?
Tā bija. Uztraukums, trase, viss notika tik ātri, ka tikai finišā sapratu, ka esmu uzvarējusi. Patiesībā es aizvien brīžiem par to aizdomājos un nespēju noticēt, jo iepriekš nebiju pat par ko tādu sapņojusi. Es - mazs cilvēciņš no Latvijas! Laikam jau man ir stipras kājas [smejas].
Ko tev šī uzvara ir devusi?
Viennozīmīgi, pārliecību pa sevi un savu varēšanu.
Kā tu sevi redzi pasaules labāko velobraucēju vidū?
Grūti atbildēt, jo Ķīnā labākās braucējas nepiedalījās. Rudenī un ziemā izmēģināšu spēkus Beļģijā un Nīderlandē dažāda līmeņa velokrosa sacensībās. Varēšu sevi salīdzināt un rast priekšstatu, cik tālu esmu tikusi un kā izskatos uz līderu fona. Esmu šim sporta veidam jauna - labākais vecums ir ap 30 gadiem, līdzīgi kā citos izturības sporta veidos. To var redzēt arī trasē, jo, piemēram, velokrosa man daudz iemaņu vēl jāapgūst. Nolēkšana no divriteņa un uzlēkšana uz tā, šķēršļu pārvarēšana, smilšu izskriešana vai izbraukšana -tas viss vēl ir jāmācās. Taču velokross Latvijā ir ienācis salīdzinoši nesen, tāpēc esmu pacietīga.
Vai nav bijusi doma likt darbu pie malas un pievērsties riteņbraukšanai profesionālā līmenī?
Dziļi sirdī es to gribētu, taču vēlos arī ģimeni un bērnus. Neesmu par to vēl domājusi, jo esmu tik tikko ieskrējusies riteņbraukšanas pasaulē, nobrauktas trīs sezonas.
Kura no disciplīnām tev ir tuvāka - šosejas braukšana vai MTB?
Noteikti MTB. Mani pašlaik nevilina šoseja. Tā disciplīna ir jāmācās no mazotnes, lai varētu nebaidoties braukt grupā. Tieši no tā es baidos. Kad piedalos šosejas sacensībās, apbrīnoju mazās meitenes, kas brauc ar tik lielu pārliecību. Man vairāk pie sirds ir MTB, kur ir mežs, vajadzīgas iemaņas un prasmes, un ar labu fizisko sagatavotību vien nepietiek.
Cik bieži tu trenējies?
Praktiski katru dienu. Reizēm sešas reizes nedēļā. Kad ir sezona un sacensības notiek regulāri, intensīvos treniņus nomaina vairāk tāda pavizināšanās pa vakariem divu stundu garumā. Kristaps palīdz man ar tehniskās braukšanas mācīšanu, bet pēc trenera sastādīta plāna netrenējos. Arī tā ir lieta, kur varētu pielikt. Vairāk man patīk trenēties vienatnē, jo tā pati varu plānot savu laiku un nav nevienam jāpielāgojas. Biežāk vai retāk pēc izsūcošas darba dienas nākas sevi piespiest uz tā velosipēda uzkāpt. Tad talkā nāk kafija [smejas].
Raugoties nākotnē, vai varam sagaidīt izskanam tavu vārdu arī starp lielāku sacensību uzvarētājiem?
Redzēs. Interese un motivācija ir, centīšos savu apetīti uz riteņbraukšanu apmierināt. Nākotnes plāni šobrīd vēl izskatās gana piezemēti, jo vēlos bērniņu. Nav problēmu jebkurā brīdī atsākt braukt. Esmu vēl jauna, un domāju, ka labu pieredzi iegūšu Beļģijā. Pēc tam varēšu mazliet konkrētāk raudzīties nākotnes plānos, jo Latvijas sacensībās ir grūti saprast un novērtēt savu spēju robežu. Centīšos nedaudz vairāk atpūsties, jo baidos izdegt. Tas nav īpaši labi emocionālā ziņā, kas var atstāt sekas uz fizisko sniegumu. Tāpēc visam ir jāpieiet ar vēsu galvu.
Kas būtu lielākais sapnis, ko tu gribētu sasniegt? Olimpiskais zelts?
Droši varu teikt, ka tas ir ikviena sportista sapnis. Jātic savu domu spēkam, un tad viss ir iespējams. Pirmo riteni iegādājos par naudu, ko nopelnīju, lasot mellenes, šķiet, 12 gadu vecumā. Starp citu, ar to velosipēdu es joprojām braucu uz darbu un ziemā izmantoju treniņiem. Vecāki man iemācīja lasīt jau četru gadu vecumā, un kopš tā brīža esmu vienmēr lasījusi grāmatas.
Publicēts žurnālā "Baltijas Koks".
