Pārlekt uz galveno saturu

Meža nozares Dzelzs vīrs

Jau vairāk nekā gadu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē ir jauns prodekāns. Enerģisks, aktīvs cilvēks, kurš meža nozarei pievērsies salīdzinoši nesen, taču jau paspējis nokārtot doktora disertāciju, kļūt par pasniedzēju, kolēģu mudināts, iestāties medniekos un īstenot savu bērnības sapni -uzbūvēt guļbūvi.

Bet tie nebūt nav visi viņa sasniegumi. Pēc skata joprojām ļoti jaunais trīs bērnu tēvs ir daudzkārtējs Latvijas čempions orientēšanās sportā, trīsreiz uzvarējis Stipro skrējienā un šogad kopā ar komandas biedru diennaktī noskrējis pa mežiem vairāk nekā 130 kilometru, tādā veidā uzvarot mazpazīstamajās, bet ārkārtīgi ekstremālajās rogaininga sacensībās. Par to, kas šogad jauns Meža fakultātē un ko cilvēkam dzīvē spēj dot sports, šoreiz saruna ar Jāni Krūmiņu.

Sācies jaunais mācību gads -kādas pārmaiņas tas ienesis Meža fakultātē?

Varbūt nav labi uzreiz sākt ar ne­gatīvo, taču šogad mums nav izdevies aizpildīt visas budžeta vietas studiju programmā Kokapstrāde. Jau pagā­jušajā gadā no 50 budžeta vietām aizpildījām tikai 46, taču tas bija mi­nimāls iztrūkums. Šogad Kokapstrādē pirmajā kursā ir tikai 18 studentu. Esam fakultātē daudz analizējuši ie­spējamos iemeslus. Kādreiz, 90. gadu vidū, kad Latvijā bija daudz mazu zāģētavu, Kokapstrāde bija mūsu pieprasītākā studiju programma. Taču laiki ir mainījušies, un šobrīd pārstrādes jaudas koncentrējušās vidējos un lielos uzņēmumos. Arī apstrādes mehanizācija samazina pieprasījumu pēc darbaspēka. Tur­klāt pēdējos gados spēcīgi attīstījušās profesionālās izglītības iestādes un to materiāltehniskās bāzes nodrošinā­jums. Iespējams, daudziem uzņēmu­miem nav nepieciešami darbinieki ar augstāko izglītību - viņiem pietiek ar arodskolu absolventiem, kas ap­guvuši kokapstrādes pamatus. Meklējot atbildes, kāpēc tas ir no­ticis, vienlaicīgi skatāmies, ko vaja­dzētu mainīt nākotnē. Šai procesā aktīvi iesaistām nozares pārstāvjus, Latvijas Kokrūpniecības federāciju un asociācijas, lūdzot arī viņu viedokli par Kokapstrādes studiju programmu un veidiem, kā ieinteresēt poten­ciālos studentus. Šā gada sākumā mums noslēdzās studiju programmas Mežinženieris profesijas standarta izstrāde, kurā aktīvi iesaistījām dar­ba devējus, runājot par pieredzi un kvalifikāciju, kādu viņi sagaida no topošajiem absolventiem. Domāju, ka tagad līdzīgi vajadzētu aprobēt kokapstrādes inženiera profesijas standartu. 

Vai tiešām tik strauju studentu skaita samazināšanos var norakstīt tikai uz darba tirgus pieprasījumu? 
Protams, daļēji esam trāpījuši arī demogrāfiskajā bedrē, kas sagai­dāma vēl turpmākos piecus gadus. Tāpēc domāju, ka notikušais ir dau­dzu apstākļu sakritība. Kaut gan, cik zinu, arī daudzās Eiropas augstskolās šobrīd kokapstrādes programmās studēt gribētāju skaits sarūk. Arī daļā no citiem LLU inženiertehniskajiem studiju virzieniem ir zems studēt gribētāju skaits. Domāju, ka daudzus potenciālos studentus nevilina lielais specializācijas kursu īpatsvars. 

Kāda šogad ir interese par mež­saimniecības programmām, kurās tradicionāli ir bijis liels konkurss? 
Studiju programmā Mežinženieris, līdzīgi kā pēdējos četrus piecus ga­dus, uz budžeta vietām bija lielākais konkurss universitātē. Turklāt virkne studentu mācās arī par maksu un ir arī liela neklātienes grupa. Inte­resanti, ka interese par šo studiju programmu strauji pieauga tieši pēc krīzes, kad potenciālie studenti un viņu vecāki acīmredzot pamanīja, ka meža nozare grūtos laikus ir diezgan labi pārvarējusi un tajā pieejamas stabilas darbavietas. 
Arī programmā Mežzinātne nav problēmu ar budžeta vietu aizpildī­šanu, un arī te ir studenti, kas gatavi mācīties par maksu. Tiesa, abās šajās programmās ir katrā pa 25 budže­ta vietām, kamēr Kokapstrādē - 50. Tāpēc šobrīd viens no diskusiju jau­tājumiem ir šo budžeta vietu skaita pārskatīšana, vienlaicīgi Kokapstrādē palielinot atbalsta koeficientu, jo šī studiju programma neizmaksā lēti. Protams, no otras puses, neviena augstskola nevēlas samazināt bu­džeta vietas. 

Sākām ar negatīvo, taču Meža fakultātē noteikti ir arī daudz prie­cīgāku jaunumu. 
Kokapstrādes katedrā pavasarī nopirkta jauna pirmapstrādes ie­kārta. Briest arī plāni par koksnes dizaina institūta izveidošanu. Tas nākotnē noteikti būtu veids, kā pie­saistīt potenciālos studēt gribētājus, jo koksnes dizaina niša Latvijā šobrīd nepavisam nav pilnībā nosegta. 
Kopš Meža pētīšanas stacija ir publiskā aģentūra, ko pārvalda Meža fakultāte un Latvijas Valsts mežzi­nātnes institūts Silava, aizvien in­tensīvāk izmantojam dotās iespējas dažādu studiju prakšu organizēša­nā zinātniskās izpētes mežos. No aģentūras saņemam arī atbalstu transporta nodrošinājumā [Meža pētīšanas stacijai ir savs autobuss -red. piezīme], kas iepriekš daļēji bija bremzējošs faktors un tagad lieliski atrisina studentu nokļūšanu Šķēdē un Kalsnavā. Līdz ar to plānojam, ka arī cirsmu darbu praksi, ko līdz šim veicām sadarbībā ar AS Latvijas valsts meži, nākotnē pārnesīsim uz zinātniskās izpētes mežiem. Topošie meža inženieri varēs vairāk iesais­tīties dažādu meža darbu veikšanā. Gribētos jau runāt arī par ieplā­notajiem telpu remontiem - nauda fakultātes budžetā tam ir atvēlēta -, taču šis jautājums šobrīd zināmu apstākļu dēļ ir nolikts uz stop zīmes. 

Šie zināmie apstākļi saistās ar diskusiju par to, kas turpmāk ap­dzīvos tukšās telpas Jelgavas pilī? 
Jelgavas pili pamet Pārtikas teh­noloģijas fakultāte, kas pārceļas uz jaunām telpām, tāpēc jau kopš pa­vasara tiek risināts jautājums, kam vajadzētu ieņemt viņu vietu. Meža fakultāte ir viens no potenciālajiem kandidātiem. Tiesa, skatoties no tel­pu noslodzes viedokļa, šobrīd Meža fakultāte ir viena no efektīvākajām LLU, tāpēc pārcelšanai it kā nebūtu pamata. Taču ir skaidrs, ka mūsu ēka ir ļoti pievilcīga, ar pašiem savu sta­dionu, nožogotu teritoriju, labu atra­šanās vietu. Un ir zināms, ka Jelgavas pilsētai nepieciešamas pagaidu telpas Jelgavas ģimnāzijai, kurā plānots remonts. Izskanējušas spekulācijas, ka jaunas telpas būtu vajadzīgas arī Spīdolas skolai. Laiks rādīs. 

Esmu dzirdējis, ka ar šo gadu paplašinājušās iespējas fakultātes studentiem mācīties ārzemēs. 
Sākot ar šo gadu iespēja vienu vai divus semestrus studēt kādā ārvalstu augstskolā Erasmus+ programmas ietvaros ir pieejama arī maģistran­tūras studentiem. Iepriekš viņi varēja doties tikai uz Zviedrijas Lauksaim­niecības universitāti Euroforester programmas ietvaros, taču Erasmus+ paver daudz plašākas iespējas. Tiesa, mēs studentiem joprojām iesakām labāk doties uz Skandināvijas augst­skolām, kur mežsaimniecības un kokapstrādes jomās ir līdzīgi apstākļi kā Latvijā. Īstenībā pēdējos gados jaunieši tik drosmīgi un aktīvi dodas šajās ārzemju studijās, ka dažs labs katedras vadītājs jau sāk satraukties. Ja tagad aizbrauc trešdaļa kursa, kas zina, vai nebūs tā, ka pēc pāris ga­diem uz ārzemēm dodas studēt visi! 

Vai pretī pie mums arī brauc ārvalstu studenti? 
Atsevišķi studenti brauc. Piemēram, šobrīd ir viens no Francijas. Taču pie mums studijas notiek latviešu valodā, tāpēc ar ārvalstu studentiem jādarbojas individuāli. Vairākumā augstskolu, kur dodas studēt mūsē­jie, mācības savukārt notiek angļu valodā un jau sākotnēji vērstas uz internacionālu auditoriju. Iespējams, ka šis ir viens no virzieniem, kas mums būtu jāattīsta. Pirmkārt jau Kokapstrādes studiju programmā, kur, kā redzams, grūti prognozēt pieprasījumu no Latvijas skolu bei­dzējiem. Kauņas Aleksandra Stulginska universitātē nesen tika atvērta kokapstrādes inženieru programma. Viņi atbrauca pie mums, paskatījās, kādas investīcijas būtu jāveic mate­riāltehniskās bāzes nodrošinājumā, saprata, ka diez vai spēs pavilkt, un tagad spriež par sadarbības iespējām. Tas varētu būt sākums. 
Pirms gada tavs priekšgājējs prodekāns Gints Priedkalns - jauns un daudzsološs pasniedzējs - pameta darbu fakultātē par labu lielākam atalgojumam ražošanā.

Kāda kopu­mā ir tendence paaudžu nomaiņā? 
Mūsu fakultātē ir divas lielas pa­sniedzēju grupas. Vieni ar krietnu darba stāžu, kuri jau gadus desmit mierīgi varētu atpūsties pensijā, tad atsevišķi pasniedzēji pa vidu un otrā - virkne jauno pasniedzēju līdz 30 gadiem un nedaudz pāri. Viņiem motivācija te strādāt ir dažāda. Pirm­kārt, vairākums no jaunajiem studē doktorantūrā, un šīs abas lietas ir vieglāk savienot. Otra motivācija ir iespēja piedalīties dažādos zinātnis­kās izpētes projektos, kas patiesībā nodrošina arī iespēju nopelnīt nor­mālu iztiku. Nav noslēpums, ka jau­nam cilvēkam tikai no lektora algas uzturēt ģimeni ir diezgan nereāli. Ja man būtu jādzīvo tikai no tā, ko es nopelnu akadēmiskajā vidē, tad trīs bērnus es noteikti nevarētu uzturēt. 

Tātad, ja kāds no vecās paaudzes aiziet, ir, kam stāties auditorijas priekšā? 
Ja skatāmies no personāla va­dības viedokļa - un es pats esmu savulaik beidzis Latvijas Universitātes Vadības zinību fakultāti -, neaizvie­tojamu cilvēku jau nav. Jautājums ir tikai par pārejas periodu un aiz­vietotāja kvalitātes latiņu. Tāpēc es nevarētu teikt, ka veco pasniedzēju vietā mēs jaunus neatradīsim. Cits, daudz jūtīgāks, jautājums ir par to, kā vajadzētu noritēt šai paaudžu nomai­ņai. Zinu, ka daudzās Rietumeiropas augstskolās strikti noteikts, ka tu vari strādāt līdz 65 gadiem. Vienalga, cik labs un izcils esi. Ja mums būtu šādi noteikumi, pasniedzēju skaits uzreiz saruktu par trešdaļu. Līdz ar to Meža fakultātē katru gadu viens divi pa­sniedzēji aiziet pensijā un apmēram tikpat arī atrodam vietā. 

Vienlaicīgi, protams, ir jādomā, kā šos jaunos cilvēkus noturēt. Izglītī­bas un zinātnes ministrijas nozares attīstības nostādnēs minēts sauklis «uz zināšanām balstīta izglītība». Tas nozīmē, ka visās augstskolās jābūt at­tīstītai zinātnei, jānotiek pētījumiem un nākotnē, mainoties valsts budžeta līdzekļu piešķiršanas kārtībai, zinā­ma finansējuma daļa būs tieši par zinātniskajiem sasniegumiem. Meža fakultātei šai ziņā nevaja­dzētu būt lielām problēmām. Pētījumi mums ir. Protams, gri­bētos, lai ir vairāk pētniecības grupu. Tāpat bieži vien ir problēma, ka pa­stāv iespēja startēt projektu uzsau­kumos, bet nepateicīgo pieteikumu rakstīšanas darbu daudzi negrib da­rīt. Jo statistika ir tāda, ka no desmit projektiem apstiprina varbūt vienu divus. Mēs katrs tomēr ikdienā esam noslogoti akadēmiskajā darbā. 

Kā tu pats nonāci līdz Meža fa­kultātei? Kā minēji, tev ir Latvijas Universitātes diploms. 
Esmu beidzis Jelgavas 2. vi­dusskolu, pēc tās iestājos Latvijas Universitātes Vadības zinību fa­kultātē, kuru ar bakalaura grādu absolvēju 2001. gadā, un ilgu laiku man ar meža nozari nebija ne ma­zākā sakara. Aktīvi nodarbojos ar orientēšanās sportu, daudzus ga­dus biju Latvijas izlasē un, vienā brīdī saprotot, ka pie citiem strā­dāt īsti negribas, nodibināju firmu un atradu brīvu nišu orientēšanās ekipējuma tirdzniecībā. Laiks gāja, izlases startu kļuva mazāk, tuvojās 30 gadu vecums. Radās ideja kaut kur iestāties maģistrantūrā, un, skraidot pa mežiem, iedomājos, ka varētu ielauzties meža nozarē. Vienā no orientēšanās sacensībām sati­ku attālu paziņu Dagni Dubrovski. Viņš piedāvāja meža ekonomikas un politikas programmu. Sāku stu­dēt, iesaistījos projektu īstenošanā un nāca dekāna piedāvājums sākt studiju kursu pasniegšanu, paralēli turpinot studijas doktorantūrā. Pēc dažiem gadiem sapratu, ka esmu tik­tāl iesaistījies fakultātē, ka neko citu vairs padarīt nevaru, tāpēc pievērsos šim darbam ar pilnu krūti. Joprojām cenšos aktīvi apmeklēt dažādus iz­glītojošos kursus un seminārus, tādā veidā arvien vairāk izprotot šo nozari pašā saknē. 

Tavi sasniegumi sportista karje­ras laikā ir visai iespaidīgi. Cik zinu, esi daudzkārtējs Latvijas orientēša­nās čempions. 
Orientēšanās sportā ir vairākas disciplīnas. Ir tā saucamais sprints -15 minūšu garumā, tad apmēram pusstundu ilga vidējā distance, pus­otru stundu - garā distance un, vis­beidzot, ultra garā distance - divar­pus trīs stundas. Man čempionātos vislabāk ir veicies tieši pēdējā - tur esmu kādas desmit reizes bijis Latvijas čempions elites grupā. Ir bijuši arī atsevišķi čempiona tituli garajā distancē un godalgotas vietas pārē­jās. Sprintā gan pēdējos gadus vairs nepiedalos. 15 minūtes - man ar to nav ko iesākt! 

Kad pēdējo reizi biji Latvijas čempions? 
Pagājušajā gadā, ultra garajā dis­tancē. Tagad oktobra pirmajā nedēļas nogalē atkal būs Latvijas čempionāts. Tā ka ir visas iespējas. 

Starptautiskā mērogā esi startējis? 
No 2003. līdz 2009. gadam biju Latvijas izlasē, katru gadu braucu uz pasaules čempionātu. Stafetēs ar komandu esam izcīnījuši, aug­stākais, ceturto un piekto vietu. Tas ir apmēram 30-40 valstu komandu konkurencē, individuāli, ja nemaldos, bija 28. vieta. Gan sportā, gan arī dzīvē vairāk esmu komandas spēlētājs. 
Trīs reizes esi uzvarējis arī Stipro skrējienā. Šogad paliki otrais. Kas notika - trāpījās cietāks rieksts? 
Bija stiprāks orientierists priekšā. Cilvēks, kurš strādā militārajā dienes­tā un kuram ir labākas iespējas tre­nēties nekā man. Bet viņš arī atzina, ka ļoti mērķtiecīgi uz to gājis un tās viņam bijušas gada sacensības. Man tās bija vienas no daudzām, specifiski negatavojos. Varbūt uz nākamo gadu saņemšos un paiešu vairāk uz tre­nažieru zāli. Kad nopietni sportoju, es to darīju, bet pēdējos gados esmu zāli atstājis novārtā, jo sportošana iekštelpās mani vairs nesaista. Bet tas ir jādara, ja gribi startēt augstā­kajā līmenī. Toties šogad tev ir uzva­ra pavisam interesantā sporta veidā - rogainingā. Rogainings ir 24 stundas ilga orientēšanās, kad ļoti lielā apvidū jāsavāc maksimāli daudz punktu. Parasti organizatori saplāno tā, ka visus kontrolpunktus neviens ne­var paņemt. Piedalījos otro reizi, ie-priekšējoreiz traumas dēļ biju spiests izstāties. Šogad Latvijas čempionātā uzvarējām un kopumā ar komandas biedru diennakts laikā noskrējām 136 kilometrus. Pēdējās piecas, sešas stundas sāpēja gan pēdas, gan kājas, milzīgs nogurums, un tu domā - kam tas viss vajadzīgs! Bet, kad distance ir pievārēta, ar katru dienu ganda­rījums kļūst lielāks. 

Īsts Dzelzs vīrs! Neesi domājis aizbraukt uz klasiskajām, pasaul­slavenajām Iron Man sacensībām? 
Iron Man ir triatlona paveids, kurā apvienota peldēšana, riteņbraukša­na un skriešana. Peldēt daudzmaz māku, ar riteni braukt arī, skriet -tas pats par sevi, taču, ja gribi to da­rīt nopietni, visos trīs sporta veidos ir jātrenējas, jāvelta tam ļoti daudz laika. Es to šobrīd nevaru atļauties. Taču pagājušā gadā startēju Ozolnie­ku novada triatlona sacensībās, kur izdevās arī uzvarēt. 

Kā tu uzturi sevi formā? 
Ar sportu nodarbojos piecas sešas reizes nedēļā. Protams, tie treniņi jau arī vairs nav tik gari kā kādreiz, un ilgāk par stundu sportoju reti. Galvenokārt tā ir skriešana, turpat pa mežu pie mājas. Arī atsevišķas mazākas sacensības izmantoju kā labu treniņu. Pēdējos gados aizvien vairāk esmu sācis braukt ar riteni, jo man patīk piedalīties arī piedzī­vojumu sacensībās, kur ietilpst gan orientēšanās, gan riteņbraukšana, gan nedaudz laivošana. Patiesībā man nav bijuši ilgstoši posmi bez sportošanas, garākais varbūt pusotru nedēļu, kad Āzijā saķēru pasmagāku vīrusu. 

Ko par to visu saka tava ģimene -sieva un trīs bērni? 
Laika nekad visam nepietiek, taču man paveicies, ka arī mana ģimene ir iesaistījusies orientēšanās sportā, izprot manu aizraušanos un uz sa­censībām parasti braucam kopā. Jo orientēšanās - tas ir ļoti demokrā­tisks sporta veids, kur visās sacensī­bās vienmēr ir dažāda vecuma gru­pas ar attiecīgām grūtības pakāpēm. Piedalīties var gan sešgadīgs, gan astoņdesmitgadīgs. Es jau otro gadu drīkstu startēt veterānu grupā, kam pāri 35, taču šo iespēju vēl neizman­toju. Jūtos vēl gana konkurētspējīgs spēcīgākajā elites grupā. Taču, ja runājam par ikdienu, protams, ir arī akadēmiskā noslo­dze, projekti, kur bieži nākas strā­dāt ārpus parastā darba laika... ja vēl kādreiz izdomāju aizdoties uz otru hobiju - medībām -, tad īs­tenībā par to vienoties ar ģimeni ir visgrūtāk. 

Medības nāca līdzi ar darbu Meža fakultātē vai tas arī agrāk bija tavs hobijs? 
Tas nāca līdzi tikai ar Meža fa­kultāti. Te daudzi ir mednieki, īpaši Meža izmantošanas katedrā. Lai la­bāk saprastu medību jautājumus, nolēmu iziet mednieka kursus, sa­vukārt profesors Līpiņš mani ievilka medībās aizvien dziļāk. Tagad esmu LLU medību kolektīvā un medīt brau­cu kopā ar Līpiņa kungu, kurš mani apmāca daudzās praktiskās lietās. Ļoti aktīvs mednieks gan neesmu, taču, tā kā dzinēju medības parasti ir ziemā, kad orientēšanās sezonā ir tāds nosacīti klusāks periods, šad tad sanāk veltīt lauku arī šim hobi­jam. Man viens kolēģis stāstīja, ka, sākot satikties ar savu sievu, uzreiz brīdinājis - esmu mednieks, tāpēc no oktobra līdz marta beigām sestdienās mājās nebūšu. Man tā nav - mums ģimenē tomēr ir demokrātija un lē­mumus pieņemam kopīgi. 

Kā ar rezultātiem? 
Šogad sanāca vairāk ar kolēģiem braukt tieši vasaras sezonā uz gaides medībām, un tur palaimējās tikt gan pie briežu govs, gan mežacūkas. Arī dzinēju medībās, kaut gan sākumā vairāk dzinu, tagad sanāk pastāvēt uz masta. Kā saka profesors Līpiņš -staigājot pa mežu kā dzinējs, medīju­mu negūsi! Turklāt man ir Bavārijas dzinējsuns, kas ir tik draudzīgs, ka, aizbraucot uz medībām, varu to uz­ticēt dzinējiem un palaist, lai strā­dā. Tiesa, trofejas vēl nekādas man Diāna nav dāvājusi, bet gan jau arī tās neizpaliks. 

Atgriežoties pie sporta: sacen­sības, izturības pārbaude, sevis laušana - tas droši vien palīdz arī ikdienā noskaņoties grūtu darba uzdevumu veikšanai? 
Sportošana noteikti dod ne tikai fizisko, bet arī psiholoģisko noturību. Kad uzsāku darbu Meža fakultātē, bija gana daudz cilvēciskā stresa, un tieši rūdījums deva iespēju to pārvarēt. Domāju, ka tieši tāpēc profesionālus sportistus ar nebūt ne izcilāko izglī­tību bieži vien darba devēji labprāt pieņem atbildīgos amatos, zinot, ka viņiem ir daudz augstāks stresa no­turības līmenis nekā vairākumam parastu cilvēku. 
Kā tev liekas, vai mūsdienu jaunieši, piemēram, tepat Meža fakultātē, gana daudz laika velta sportam? 
Man kā sportistam un visādi ci­tādi aktīvam cilvēkam gribētos, lai jaunieši sportotu vairāk. Kad mācī­jos vidusskolā, daudziem, sēžot pie datora, jau jaunībā bija līka mugura. Tagad viedtālruņi un planšetes to kūkumu taisa vēl lielāku. Taču Meža fakultāte un LLU kopumā uz šī fona izceļas. Atšķirībā no vairākuma citu augstskolu, mums joprojām ir obligātas sporta nodarbības. Ņemot vērā, ka Meža fakultātē puišu īpatsvars vienmēr bijis lielāks, universitātes mēroga sacensībās zēni parasti izcīna pirmo vietu sporta kopvērtējumā. Meitenes cīnās par vietu trijniekā. 

Visbeidzot, pieliekot punktu mūsu sarunai, vēlos tevi uzteikt vēl par kādu lietu - tu esi paspējis uzbūvēt arī māju, turklāt guļbūvi! 
Jau skolas laikos zināju - ja man būs māja, tā noteikti būs guļbūve. Taču ar ģimeni, dzīvodami dzīvoklī, domu par māju ilgi bijām atstājuši novārtā - būs tikai liekas klapatas. Tuvojoties 30 gadiem, domas mai­nījās. Iesaistoties Meža fakultātē, aizvien vairāk izglītojos par koku, līdz sapratu - jābūvē. Vienīgi izšķīros par labu Dores modernajam guļbūves izpildījumam no līmētām brusām. Sienas ir 20 cm biezas, nav nekāda siltinājuma ne iekšpusē, ne ārpu­sē, māju apkurina siltumsūknis un ziemā, kad atsevišķas dienas bijuši vairāk nekā -30 grādi, iekšā joprojām ir tīri omulīgi. Kad cēlu māju, skepti­ķu netrūka, tagad runas beigušās! 
Man paveicies, ka arī mana ģimene ir iesaistījusies orientēšanās sportā, izprot manu aizraušanos un uz sacensībām parasti braucam kopā 
Jelgavas pili pamet Pārtikas tehnoloģijas fakultāte, tāpēc jau kopš pavasara tiek risināts jautājums, kam vajadzētu ieņemt viņu vietu. Meža fakultāte ir viens no potenciālajiem kandidātiem.

 

 

Sagatavoja: Baltijas Koks, oktobris (181) 2015.

Pievienots 01/12/2015